In Stein Gemeißelt

Set in Stone
Высечаны ў камені
Izcirsts akmenī

Žaņa Lipkes muzejs Ķīpsalā

Žanis Lipke museum in Ķīpsala · Žanis Lipke Museum in Ķīpsala · Музей Жаніса Ліпке ў Кіпсале

3D Model

Das kleine Museum in Riga-Ķīpsala ist Žanis Lipke (1900-1987) gewidmet, der für die Rettung von 55 Juden während der Nazi-Besetzung Lettlands bekannt ist. Als er sah, wie die Juden unmittelbar nach der Besetzung Rigas durch die deutschen Truppen ihrer Rechte beraubt wurden, schmiedete Lipke Pläne zur Rettung der Juden. Zunächst besuchte er Kurse an der Schule der deutschen Luftwaffe mit dem Ziel, sich für Jobs zu qualifizieren, bei denen er versuchen konnte, Juden zu retten.[1]“Žanis Lipke Biography,” Žaņa Lipkes memoriāla muzejs, accessed 13 December 2023, https://lipke.lv/en/zanis-lipke/biography/ Es war hilfreich, dass er bereits Deutsch konnte. Nach diesen Kursen bekam er schnell eine Stelle in den Lagerhäusern neben dem Rigaer Zentralmarkt. Die Lagerhäuser standen unter der Kontrolle der Luftwaffe und befanden sich in der Nähe des Rigaer Ghettos. Bei dieser Arbeit bemühte er sich, das Vertrauen seiner Vorgesetzten zu gewinnen. Er erhielt die Aufgabe, die Juden vor und nach der Arbeit zum Ghetto zu bringen.[2]Ibid. Dank dieser Tätigkeit und weil er diese Position relativ schnell nach der Gründung des Ghettos von Riga erhielt, konnte Žanis die anfängliche Desorganisation und Unaufmerksamkeit der Aufseher im Ghetto und an seinem Arbeitsplatz nutzen, um seine Rettungspläne umzusetzen.

Bei der Durchführung seiner Rettungspläne gelang es ihm oft, durch Bestechung und Befreundung das Interesse der NS-Behörden zu mindern; mit der Zeit wurden diese Methoden immer wichtiger, da die Aufsichtsbehörden strenger wurden. Žanis Lipke bezog viele andere Personen in seine Rettungsversuche ein, insbesondere seine Frau Johanna, andere Familienmitglieder und Freunde. Diese Menschen halfen beim Transport, beim Verstecken, bei der Verpflegung und bei der Einkleidung der geretteten Juden, oft unter Inkaufnahme von Risiken für sie selbst.[3]Ibid.

Am wichtigsten für die Gedenkstätte ist der sogenannte „Bunker“.[4]Underground Riga, accessed 31 January 2024, https://www.pagridesriga.lv/en/ Žanis schuf ihn Anfang 1942 in seinem Holzschuppen. Der erste Bunker bot Platz für vier Personen auf einmal, überstand aber den ersten Winter nicht. Danach baute er den zweiten Bunker, der 8-12 Personen beherbergen konnte und den Krieg überdauerte. Dieser zweite Bunker ist im Museum rekonstruiert worden. Lipke baute beide Bunker im Geheimen während der Nacht. Insgesamt rettete Žanis Lipke 55 jüdische Menschen, das ist etwa ein Zehntel aller Juden (insgesamt 577), die in Lettland während des Holocausts gerettet wurden.[5]Didzis Bērziņš, “Holokausts Latvijā”, Nacionālā enciklopēdija, accessed 13 December 2023, https://enciklopedija.lv/skirklis/154017-holokausts-Latvij%C4%81

Autor:innen: Ernests Lellis, Irina Makarova

Übersetzer: Jan Otto

The small museum in Riga-Ķīpsala is devoted to Žanis Lipke (1900–1987), known for saving 55 Jews during the Nazi occupation of Latvia. Seeing how Jews were deprived of their rights immediately after the occupation of Riga by German troops, Lipke formed his plans to rescue Jews. First, he attended courses at the school of the German air force (Luftwaffe), with the aim to become more eligible for jobs where he could attempt rescuing Jews.[6]“Žanis Lipke Biography,” Žaņa Lipkes memoriāla muzejs, accessed 13 December 2023, https://lipke.lv/en/zanis-lipke/biography/ It helped that he already knew German. After taking these courses he quickly got a job at the warehouses next to the Riga central market. The warehouses were under the control of the Luftwaffe and near the Riga ghetto. At the job he aimed to win the trust of his supervisors. He obtained the position of being responsible for taking Jews to and from the ghetto before/after their work.[7]Ibid. Thanks to this job and because he got this position relatively quickly after the creation of the Riga ghetto, Žanis was able to use the early disorganisation and inattentiveness of the ghetto’s supervisors and at his workplace to implement his rescue plans.

Setting his rescue plans into motion, he often used methods of bribery and befriending to reduce the interest of Nazi authorities; in time, these methods became more crucial since the supervising parties became stricter. Žanis Lipke involved many other people in his rescue attempts, especially his wife Johanna, other family members and friends. These people helped with transportation, hiding, feeding and clothing the rescued Jews, often with risks to themselves.[8]Ibid.

Most relevant to the memorial museum is the so-called “bunker”.[9]Underground Riga, accessed 31 January 2024, https://www.pagridesriga.lv/en/ Žanis created it in his firewood shed at the start of 1942. The first one could accommodate 4 people at once, but it didn’t last past this first winter. After this, he constructed the second bunker, which could accommodate 8-12 people and lasted beyond the war. This second bunker has been reconstructed at the museum. Lipke built both bunkers in secrecy during the night. In total Žanis Lipke saved 55 Jewish people, which is around a tenth of all Jews (in total 577) saved in Latvia during the Holocaust.[10]Didzis Bērziņš, “Holokausts Latvijā”, Nacionālā enciklopēdija, accessed 13 December 2023, https://enciklopedija.lv/skirklis/154017-holokausts-Latvij%C4%81

Authors: Ernests Lellis, Irina Makarova

Nelielais muzejs atrodas Rīgā, Ķīpsalā un ir veltīts Žanim Lipkem (1900–1987), kurš nacistu okupācijas laikā Latvijā izglāba 55 ebrejus. Redzot, kā jau okupācijas sākumā Rīgā ebrejiem tika atņemtas viņu tiesības, Lipke sāka plānot ebreju glābšanu. Lipke prata vācu valodu un iestājās vācu armijas gaisa spēku (Luftwaffe) skolas kursos, lai iegūtu darbu, kas ļautu šo plānu īstenot.[11]“Žanis Lipke Biography,” Žaņa Lipkes memoriāla muzejs, accessed 13 December 2023, https://lipke.lv/en/zanis-lipke/biography/ Pēc kursu pabeigšanas viņš dabūja darbu Luftwaffe noliktavās pie Rīgas Centrāltirgus, kas atradās blakus Rīgas geto. Darba vietā Lipke ieguva vadītāju uzticību. Viņa uzdevums bija organizēt geto ebreju pārvietošanos uz darbu noliktavās un atgriešanos geto pēc darba.[12]Ibid. Šo darbu viņš ieguva relatīvi drīz pēc Rīgas geto izveides, tādēļ Žanis varēja izmantot sākotnējo sajukumu un uzmanības trūkumu geto apsardzē, lai īstenotu savus ebreju glābšanas plānus.

Lai novērstu nacistu amatpersonu uzmanību, viņš bieži izmantoja uzpirkšanu labu pazīšanos, taču ar laiku šāda uzmanības novēršana kļuva grūtāk īstenojama, jo geto iemītnieku apsardze un kontrole pastiprinājās. Žanis Lipke savu glābšanas plānu izpildē iesaistīja arī daudzus citus cilvēkus, īpaši savu sievu Johannu, citus ģimenes locekļus un draugus. Bieži vien uzņemoties risku, šie cilvēki palīdzēja pārvietot, slēpt, ēdināt un apģērbt izglābtos ebrejus.[13]Ibid.

Svarīgākā Žaņa Lipkes memoriālā muzeja daļa ir tā saucamais “bunkurs.”[14]Underground Riga, accessed 31 January 2024, https://www.pagridesriga.lv/en/ Žanis to uzbūvēja zem sava malkas šķūņa 1942. gada sākumā. Pirmajā bunkurā vienlaicīgi varēja patverties 4 cilvēki, taču ziemas beigās bunkurs sabruka. Pēc tam uzcēla otro bunkuru 8–12 cilvēkiem, tas pastāvēja līdz kara beigām. Otrais bunkurs ir rekonstruēts un ietilpst muzeja ekspozīcijā. Abus bunkurus Lipke būvēja slepeni naktīs. Žanim Lipkem izdevās izglāb 55 ebrejus, aptuveni vienu desmito daļu no holokausta laikā Latvijā izglābto ebreju kopskaita: 577 cilvēkiem.[15]Didzis Bērziņš, “Holokausts Latvijā”, Nacionālā enciklopēdija, accessed 13 December 2023, https://enciklopedija.lv/skirklis/154017-holokausts-Latvij%C4%81

Autori: Ernests Lellis, Irina Makarova

Das Museum selbst ist eine Gedenkstätte für das außergewöhnliche Leben und den Mut von Žanis Lipke. Die wichtigste Gedenkstätte ist der rekonstruierte Bunker. Der ursprüngliche Bunker befand sich unter dem Holzschuppen neben dem Haus von Lipke. Heute erinnert eine Gedenktafel auf dem Gelände des Museums, neben dem Haus, an den Standort des ursprünglichen Bunkers. Der rekonstruierte Bunker bildet das Herzstück der Ausstellung und befindet sich im zweiten Stock des Museums.

Wenn der Besucher das Museum, ein schwarzes Holzhaus, betritt, erwartet ihn ein dunkler Korridor. Man geht auf das kalte Licht am Ende des Korridors zu und atmet die nach Holz riechende Luft ein. Am Ende der Lobby verteilt ein Museumsmitarbeiter Audioguides und man geht einen Weg entlang. Über eine schwach beleuchtete Holztreppe gelangt man in den zweiten Stock. Der dunkle Dachboden fühlt sich kalt und unheimlich an, das umgebende Dach fühlt sich schwer an. Der Dachraum scheint nur durch das Tageslicht erhellt zu sein, das durch die Ritzen im Holz sickert. Man geht in die Mitte des Raumes und blickt in den 3×3 Meter großen Bunker, der sich tief unter dem Gebäude befindet.[16]“Architecture” Žaņa Lipkes memoriāla muzejs, accessed 13 December 2023,https://lipke.lv/en/museum/architecture/ Der Bunker ist dem Bunker nachempfunden, in dem die von Lipke Geretteten ihre Tage und Nächte verbrachten, bevor er sie an einen anderen Ort bringen konnte, immer in der Angst, entdeckt zu werden.

Die Architektin Zaiga Gaile hatte die Idee, das Museum als schwarzen Schuppen zu bauen und den Bunker im Inneren des Museums zu rekonstruieren.[17]Ibid. Das schwarze Haus und der Bunker spiegeln den dunklen Schuppen wider, in dem Lipke die Juden versteckt hat. Das Haus des Museums selbst spielt mit seiner Form auf die Arche Noah an, ein auf den Kopf gestelltes Schiff, das den geretteten Juden Schutz vor der Außenwelt bot.[18]Ibid. Die Architektur des Museums soll beim Besucher das Gefühl des Schreckens und der Hilflosigkeit hervorrufen. Die Dunkelheit des Museums, das gedämpfte Licht des Dachgeschosses, der Bunker und die Anordnung der Ausstellungsstücke im Museum sollen die Sinne der Besucher beeinflussen.

Die Žanis-Lipke-Gedenkstätte und das Museum wurden mit privaten Spenden finanziert, die vom ehemaligen lettischen Ministerpräsidenten Māris Gailis, dem Ehemann der Architektin Zaiga Gaile, aufgebracht wurden.[19]James I. Deutsch, “Exhibit review Žanis Lipke Memorial,” in The Public Historian 37/2 (2015), S. 165. Der Bau kostete rund 500.000 EUR. Die Gedenkstätte öffnete ihre Türen für Besucher im Jahr 2012 und wird von einer privaten, gemeinnützigen Organisation unterhalten.

Autor:innen: Ernests Lellis, Irina Makarova

Übersetzer: Jan Otto

The museum itself is a memorial to the extraordinary life and courage of Žanis Lipke. The main memorial is the reconstructed bunker. The original bunker was located under the woodshed next to Lipke’s house. Today, a memorial plaque on the territory of the museum’s grounds, next to the house, commemorates the location of the original bunker. The reconstructed bunker forms the centrepiece of the exhibition and is located on the second floor of the museum.

When visitors enter the museum, a black wooden house, a dark corridor is awaiting them. One walks towards the cold light at the end of the corridor breathing the air smelling of wood. Coming to the end of the lobby, a museum staff member is handing out audio guides and one continues to walk along a path. Dimly lighted wooden stairs lead one to the second floor. The dark attic feels cold and dreadful, the surrounding roof feels heavy. The attic room seems to be lit only by the light of day seeping through the cracks in the wood. One walks towards the centre of the room and gazes into the 3×3 meter bunker at the bottom, deep underneath the building.[20]“Architecture” Žaņa Lipkes memoriāla muzejs, accessed 13 December 2023,https://lipke.lv/en/museum/architecture/ The bunker is modelled after the one where those rescued by Lipke spent their days and nights before he could take them elsewhere, constantly fearing that they might be discovered.

The architect Zaiga Gaile came up with the idea to build the museum as a black shed and to reconstruct the bunker inside the museum.[21]Ibid. The black house and the bunker mirror the dark shed in which Lipke hid the Jews. With its shape, the house of the museum itself alludes to Noah’s Ark, a ship turned upside down to be a shelter from the world around for the rescued Jews.[22]Ibid. The architecture of the museum is meant to induce the feeling of dreadfulness and helplessness in the visitor. The darkness of the museum, the dimmed light of the attic room, the bunker and the set-up of the artefacts inside the museum all are meant to affect the senses of the visitors.

The Žanis Lipke memorial and museum was financed with private donations, raised by former prime minister of Latvia Māris Gailis, husband of the architect Zaiga Gaile.[23]James I. Deutsch, “Exhibit review Žanis Lipke Memorial,” in The Public Historian 37/2 (2015), pp. 165. It cost around 500.000 EUR and is maintained by a private non-profit organization. The memorial opened its doors to visitors in 2012.

Authors: Ernests Lellis, Irina Makarova

Muzejs veidots kā piemiņas vieta Žaņa Lipkes neparastajai dzīvei un drosmei. Tā galvenā sastāvdaļa ir rekonstruētais bunkurs. Sākotnēji tas atradās zem šķūņa blakus Lipkes dzīvojamai mājai. Tagad muzeja teritorijā atrodas informatīvā plāksne, kas iezīmē šī bunkura atrašanās vietu. Bunkura rekonstrukcija ir muzeja ekspozīcijas kodols, tā atrodas muzeja ēkas otrajā stāvā.

Apmeklētājiem ienākot muzejā, melni krāsotā koka ēkā, jāšķērso tumšs gaitenis. Pa to var doties aukstas gaismas virzienā gaiteņa galā, ieelpojot gaisu, kas smaržo pēc koka. Muzeja vestibilā pieejami audio gidi, un apmeklētājs var turpināt ekspozīcijas apskati. Nespodri izgaismotas koka kāpnes ved uz otro stāvu. Tumšie bēniņi šķiet auksti un draudīgi, jumta konstrukcija – smaga un nospiedoša. Bēniņu telpā gaisma iekļūst tikai pa jumta spraugām. Telpas centrā atrodas 3×3 metrus platā bunkura šahta, kas ved pazemē.[24]“Architecture” Žaņa Lipkes memoriāla muzejs, accessed 13 December 2023,https://lipke.lv/en/museum/architecture/ Bunkurs rekonstruēts, attēlojot to, kādos apstākļos dzīvoja Lipkes izglābtie ebreji, pirms viņi varēja doties projām, pastāvīgi baidoties no atmaskošanas.

Arhitekte Zaiga Gaile piedāvāja būvēt muzeju kā melnu šķūni, rekonstruējot bunkuru muzeja iekštelpās.[25]Ibid. Tādējādi melnā ēka un bunkurs tajā atspoguļo telpu, kurā Lipke slēpa izglābtos ebrejus, atgādinot par Noasa šķirstu, otrādi apgāztu kuģa korpusu, kas veido izglābto ebreju patvērumu no ārpasaules.[26]Ibid. Muzeja arhitektūras uzdevums ir radīt apmeklētājā draudu un bezpalīdzības sajūtu. Muzeja tumšās sienas, nespodrais bēniņu telpas apgaismojums, bunkura rekonstrukcija un eksponātu izvietojums veidots tā, lai daudzpusīgi ietekmētu apmeklētāju uztveri.

Žaņa Lipkes memoriāla un muzeja izveidei izmantoja privātos līdzekļus, ko savāca bijušais premjerministrs Māris Gailis, arhitektes Zaigas Gailes vīrs.[27]James I. Deutsch, “Exhibit review Žanis Lipke Memorial,” in The Public Historian 37/2 (2015), pp. 165. Izmaksu apjoms bija apmēram 500.000 EUR. Muzeju pārvalda privāta bezpeļņas organizācija, un tas tika atklāts apmeklētājiem 2012. gadā.

Autori: Ernests Lellis, Irina Makarova

Tulkotājs: Mārtiņš Mintaurs

Mediengalerie

References
1, 6, 11 “Žanis Lipke Biography,” Žaņa Lipkes memoriāla muzejs, accessed 13 December 2023, https://lipke.lv/en/zanis-lipke/biography/
2, 3, 7, 8, 12, 13, 17, 18, 21, 22, 25, 26 Ibid.
4, 9, 14 Underground Riga, accessed 31 January 2024, https://www.pagridesriga.lv/en/
5, 10, 15 Didzis Bērziņš, “Holokausts Latvijā”, Nacionālā enciklopēdija, accessed 13 December 2023, https://enciklopedija.lv/skirklis/154017-holokausts-Latvij%C4%81
16, 20, 24 “Architecture” Žaņa Lipkes memoriāla muzejs, accessed 13 December 2023,https://lipke.lv/en/museum/architecture/
19 James I. Deutsch, “Exhibit review Žanis Lipke Memorial,” in The Public Historian 37/2 (2015), S. 165.
23, 27 James I. Deutsch, “Exhibit review Žanis Lipke Memorial,” in The Public Historian 37/2 (2015), pp. 165.

Visit our digital city tour: