Im Jahr 1940 besetzten sowjetische Truppen das Gebiet der Republik Lettland. Um jeglichen Widerstand gegen die Besatzung zu brechen, führte das sowjetische Staatssicherheitsorgan (NKWD) umfassende Repressionen gegen die lettische Bevölkerung durch, darunter auch Massendeportationen von Menschen aus Lettland. Die Massendeportationen fanden sowohl im Jahr 1941 als auch 1949 statt. Bei den Deportierten handelte es sich nicht unbedingt um spezifische Gegner des sowjetischen Regimes, sondern um alle gesellschaftlichen Gruppen, die die sowjetische Regierung im Allgemeinen als ihre Feinde bezeichnete. Die erste und zahlenmäßig größte Gruppe, die deportiert wurde, waren die so genannten „antisowjetischen Elemente“: Beamte, hochrangige Fabrikangestellte oder Manager, Offiziere, Mitglieder aller nicht-kommunistischen politischen Parteien und gesellschaftlichen Organisationen, reiche Bauern oder „Kulaken“, usw. Der NKWD deportierte die Mitglieder dieser Gruppen zusammen mit ihren Familienangehörigen – Eltern, Kinder und Enkelkinder – und beschlagnahmte ihre Besitztümer. Bei der zweiten und dritten Gruppe handelte es sich um verschiedene Kriminelle, Prostituierte usw., die so genannten „antisozialen Elemente“.[1]Daina Bleiere, “1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā”, in: Nacionālā enciklopēdija, https://enciklopedija.lv/skirklis/108548-1941-gada-14-jūnija-deportācija-Latvijā; Daina Bleire, … Continue reading
Im Jahr 1941 fand die Deportation in der Nacht vom 13. auf den 14. Juni statt, während sie im Jahr 1949 an vier Tagen (25. bis 29. März) durchgeführt wurde. Die Erstellung der Deportationslisten erfolgte im Eiltempo, so dass die Deportationen in vielen Fällen nur sehr oberflächlich oder gar nicht begründet wurden. In einigen Fällen hatten die zu deportierenden Personen nicht einmal Zeit, ihre Habseligkeiten einzusammeln. Insgesamt deportierte der NKWD am 14. Juni 1941 mehr als 15.400 und 1949 mehr als 42.000 Bürger Lettlands. Mitglieder des NKWD brachten die Deportierten zu Bahnhöfen, einer davon war in Tornakalns. Die sowjetischen Behörden deportierten Männer in der Regel in die Arbeitslager Vyatka oder Vyatlag sowie in die Lager Norilsk, Usolye und Nord-Ural, die allesamt Teil des GULAG Zwangsarbeitslagerkomplexes waren. Erst in den Lagern selbst wurden den Häftlingen ihre Urteile verlesen, doch aufgrund von Hunger, harter Arbeit und unmenschlichen Lebensbedingungen überlebten viele Deportierte nicht einmal die Verlesung der Urteile. Frauen und Kinder wurden in den fernen Osten der UdSSR verschleppt, zum Beispiel in die Region Kolpaschewo, nordwestlich von Nowosibirsk.[2]Sandra Kalniete, Mit Ballschuhen im sibirischen Schnee. Die Geschichte meiner Familie (München: Herbig, 2005). Der Winter war für die Deportierten am härtesten. Die sowjetischen Behörden sorgten weder für warme Kleidung noch für eine angemessene medizinische Versorgung. Unter den schrecklichen Bedingungen des kalten Wetters, des Hungers, des Typhus, der Ruhr und anderer Krankheiten mussten die Menschen in den Kolchosen, Bergwerken usw. schwere körperliche Arbeit leisten. Die Sterblichkeitsrate bei Kindern und älteren Menschen war besonders hoch. [3]Daina Bleiere, “1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā”, in: Nacionālā enciklopēdija, https://enciklopedija.lv/skirklis/108548-1941-gada-14-jūnija-deportācija-Latvijā; Daina Bleire, … Continue reading
Autor:innen: Kajs Zuters, Georgijs Kartašovs
Übersetzer: Jan Otto
In 1940, Soviet forces occupied the territory of the Republic of Latvia. In order to break any resistance to the occupation, the Soviet state security organ (NKVD) carried out widespread repressions against the Latvian population, including mass deportations of people from Latvia. The mass deportations took place both in 1941 and in 1949. The deportees were not necessarily specific opponents of the Soviet regime, but included broadly all social groups that the Soviet government generally listed as its enemies. The first and numerically largest group to be deported were the so-called „anti-Soviet elements“: civil servants, high-ranking factory employees or managers, officers, members of all non-Communist political parties and social organizations, rich peasants or “kulaks”, etc. The NKVD deported members of these groups together with their family members – parents, children and grandchildren – and confiscated their belongings. The second and third groups were various criminals, prostitutes, etc. so called „anti-social elements“. [4]Daina Bleiere, “1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā”, in: Nacionālā enciklopēdija, https://enciklopedija.lv/skirklis/108548-1941-gada-14-jūnija-deportācija-Latvijā; Daina Bleire, … Continue reading
In 1941, the deportation operation took place on the night of June 13 to 14, while in 1949 it took place over 4 days (March 25-29). The preparation of the deportation lists was rushed, so that in many cases the justification for the deportations was either very superficial or non-existent. In some cases, the people to be deported did not even have time to collect their belongings. In total, the NKVD deported more than 15.400 citizens of Latvia on June 14, 1941, and more than 42.000 in 1949. Members of the NKVD took the deportees to railway stations, one of which was in Tornakalns. The Soviet authorities usually deported men to the Vyatka labour camps, or Vyatlag, as well as to the Norilsk, Usolye and North Ural camps, all of which were part of the forced labor camp complex GULAG. Only in the camps themselves were prisoners read their sentences, but due to hunger, hard labour and inhuman living conditions many deportees did not even survive until the sentences were read out. Women and children were forcefully resettled in the Far East of the USSR, for instance in the region of Kolpashevo, north-west of Novosibirsk. [5]Sandra Kalniete, With Dance Shoes in Siberian Snows (Champaign: Dalkey Press, 2009).. The winter was the hardest for the deportees. The Soviet authorities did not provide warm clothes or adequate medical care. Under the dire circumstances of cold weather, with hunger, typhus, dysentery and other diseases, people had to do very hard physical work in collective farms, mines, etc. The mortality of children and the elderly was particularly high.[6]Daina Bleiere, “1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā”, in: Nacionālā enciklopēdija, https://enciklopedija.lv/skirklis/108548-1941-gada-14-jūnija-deportācija-Latvijā; Daina Bleire, … Continue reading
Authors: Kajs Zuters, Georgijs Kartašovs
1940 gadā Padomju Savienības Sarkanā armija okupēja Latvijas Republikas teritoriju, un padomju valsts drošības dienests (NKVD) īstenoja plašas represijas pret Latvijas iedzīvotājiem, tai skaitā arī cilvēku masveida deportācijas no Latvijas. Deportācijas notika gan 1941., gan arī 1949. gadā. Pārsvarā deportēja nevis konkrētus padomju režīma pretiniekus, bet gan plašas sabiedrības grupas, kuras padomju valdība kopumā uzskaitīja par saviem ienaidniekiem. Pirmā un skaitliski lielākā deportējamo grupa bija t.s. “pretpadomju elementi”: valsts ierēdņi, fabrikanti, virsnieki, to partiju un sabiedrisko organizāciju biedri, kas nebija komunisti, bagātie zemnieki jeb “kulaki” utt. NKVD šos cilvēkus deportēja kopā ar ģimenes locekļiem – vecākiem, bērniem un mazbērniem, kā arī konfiscēja viņu īpašumus. Otrā un trešā grupa bija dažādi kriminālnoziedznieki, prostitūtas u.c. “antisociālie elementi”.[7]Daina Bleiere, “1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā”, no: Nacionālā enciklopēdija, https://enciklopedija.lv/skirklis/108548-1941-gada-14-jūnija-deportācija-Latvijā; Daina Bleire, … Continue reading
1941. gadā deportācijas operācija notika naktī no 13. uz 14. jūniju, savukārt 1949. gadā tā notika 4 dienu laikā (no 25. līdz 29. martam). Deportāciju sarakstus sagatavoja steigā, līdz ar to daudzos gadījumos deportāciju pamatojums bija ļoti paviršs, vai tā vispār nebija. Dažkārt deportētajiem pat nebija laika savākt savas mantas. Kopumā 1941. gada 14. jūnijā NKVD deportēja vairāk nekā 15.400 Latvijas pilsoņu, 1949. gadā – vairāk nekā 42.000. Deportējamos nogādāja savākšanas punktos, viens no tiem bija Torņakalna dzelzceļa stacija Rīgā. Padomju režīms Latvijas iedzīvotājus parasti deportēja uz Vjatkas labošanas darbu nometnēm jeb Vjatlagu, kā arī uz Norilskas, Usoļjes un Ziemeļurālu nometnēm, kuras visas bija daļa no piespiedu darba nometņu kompleksa GULAG. Tikai pašās nometnēs ieslodzītajiem nolasīja spriedumu, taču daudzi izsūtītie bada, smagā darba un necilvēcisko dzīves apstākļu dēļ neizdzīvoja pat līdz sprieduma nolasīšanas. Sievietes un bērnus piespiedu kārtā pārvietoja uz PSRS Tālajiem Austrumiem, piemēram, uz ziemeļrietumiem no Novosibirskas, Kolpaševo rajonā. [8]Sandra Kalniete, With Dance Shoes in Siberian Snows (Champaign: Dalkey Press, 2009). Vissmagāk deportētajiem bija ziemā. Nometņu administrācija nenodrošināja nedz siltās drēbes, nedz arī adekvātu medicīnisko palīdzību. Aukstumā, badā, tīfa, dizentērijas u.c. slimību apstākļos cilvēkiem bija jāstrādā fiziski ļoti smagu darbu kolhozos, sovhozos, raktuvēs utt. Īpaši liela bija bērnu un veco cilvēku mirstība.[9]Daina Bleiere, “1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā”, no: Nacionālā enciklopēdija, https://enciklopedija.lv/skirklis/108548-1941-gada-14-jūnija-deportācija-Latvijā; Daina Bleire, … Continue reading
Autori: Kajs Zuters, Georgijs Kartašovs
Direkt neben einem stark befahrenen Verkehrsknotenpunkt Rigas, 30 Gehminuten vom Stadtzentrum entfernt, steht ein einzelner sowjetischer Viehwaggon (genaue Adresse: Vilkaines iela 2). Es handelt sich um ein sehr minimalistisches und rein funktionales Objekt, das von zwei Gedenksteinen umgeben ist. Auf einem der Steine ist eine Jahreszahl zu sehen, auf den anderen bestimmten Daten und Zahlen. Diese Zahlen geben an, wann die Deportationen stattgefunden haben und wie viele Menschen die sowjetischen Behörden deportiert haben.
Das Torņakalns-Denkmal wurde in drei Etappen errichtet: Der lettische Bildhauer Ojārs Feldbergs schuf 1990 das erste Objekt, einen Gedenkstein mit der Jahreszahl 1941 darauf. [10]Ojārs Spārītis, Riga’s Monuments and Decorative Sculptures (Riga: Nacionālais apgāds, 2007), S. 58. Das zweite Objekt, ein sowjetischer Viehwaggon, wurde 1996 an seinem Platz direkt neben dem Bahnhof aufgestellt. Die lettische Eisenbahngesellschaft hatte den alten, ehemals sowjetischen Waggon dem Okkupationsmuseum geschenkt, dessen Leitung beschloss, ihn als Gedenkstätte zu nutzen. [11]Antra Gabe, “Par deportāciju piemiņas vagonu Torņakalnā apņēmusies rūpēties Rīgas dome,” nra.lv, April 18, 2018, … Continue reading Im Jahr 2008 schließlich finanzierte Anna Vaivade, eine Überlebende der Deportationen von 1949, den letzten Teil der Gedenkstätte [12]Torņakalns. “1941. gada deportāciju vagons”, Latvijas Pieminekļi [Monuments of Latvia], accessed 18 December 2023 https://latvijaspieminekli.lv/tornakalns-1941-gada-deportaciju-vagons/: eine Gedenkplatte aus Granit, in die zwei Deportationsdaten und die Anzahl der Menschen eingraviert sind, die bei jeder der beiden Massendeportationen deportiert wurden (1941: 15.424 und 1949: 42.125). Es gibt Pläne, die Gedenkstätte noch zu erweitern und die Öffentlichkeit mehr über die sowjetischen Deportationen aufzuklären, indem das Bahnhofsgebäude von Torņkalns in ein Informationszentrum oder ein kleines Museum umgewandelt wird.
Das Hauptobjekt, das die Aufmerksamkeit aller auf sich zieht, ist der Viehwaggon. Im Gegensatz zu anderen Gedenkstätten, die ihre Ereignisse mit meist abstrakten Objekten aus Stein und Metall symbolisieren, ist diese so realitätsnah wie nur möglich. Vor uns steht ein Objekt, das von den Tätern, dem sowjetischen NKWD, benutzt wurde, um diese Verbrechen gegen die Menschlichkeit zu begehen. Dabei handelt es sich nicht um ein speziell für diesen Zweck hergestelltes Objekt, sondern um ein authentisches Relikt aus der Vergangenheit. Es erinnert den Betrachter daran, dass Viehwaggons wie dieser verwendet wurden, um Menschen aus ihrer Heimat zu deportieren. Man kann dessen Erinnerungswert mit berühmten Kriegsschauplätzen vergleichen, die über vollständig rekonstruierten Schützengräben und Stellungen verfügen, aber im Gegensatz zu berühmten Kriegsschauplätzen steht der sowjetische Eisenbahnwaggon für das menschliche Leid Tausender unschuldiger Zivilisten durch ein unterdrückerisches Regime.
Autor:innen: Kajs Zuters, Georgijs Kartašovs
Übersetzer: Jan Otto
Right next to a very busy transportation link of Riga, with a 30-minute walk from city centre stands a single soviet cattle train car (exact address: Vilkaines iela 2). It is a very minimalistic and purely functional object, surrounded by two memorial stones. One of the stones has a year on it, the other one has specific dates and specific numbers on it. These figures display when the deportations took place and how many people the Soviet authorities deported.
The Torņakalns memorial was setup in three stages: The Latvian sculptor Ojārs Feldbergs created the first object in 1990, a memorial stone with the year 1941 on it. [13]Ojārs Spārītis, Riga’s Monuments and Decorative Sculptures (Riga: Nacionālais apgāds, 2007), p. 58. The second object, a Soviet cattle train car, was put in its place right next to the railway station in 1996. The Latvian railway company had gifted the old, former Soviet train car to the “Museum of the Occupation of Latvia” who decided to use it as a memorial.[14]Antra Gabe, “Par deportāciju piemiņas vagonu Torņakalnā apņēmusies rūpēties Rīgas dome,” nra.lv, April 18, 2018, … Continue reading Finally, in 2008, Anna Vaivade, a survivor of the 1949 deportations, funded the last piece of the memorial site [15]Torņakalns. “1941. gada deportāciju vagons”, Latvijas Pieminekļi [Monuments of Latvia], accessed 18 December 2023 https://latvijaspieminekli.lv/tornakalns-1941-gada-deportaciju-vagons/: a granite memorial plate, engraved with two deportation dates and the number of people deported in each of the two mass deportations (1941: 15.424 and 1949: 42.125). There are plans to yet expand the site and educate the public more about the Soviet deportations by turning the Torņkalns train station building into an information centre and or a small museum.
The main object that gets everybody’s attention is the cattle train car. Unlike other memorials, which symbolize its events with mostly abstract objects of stone and metal, this one is as close to reality as it gets. In front of us is an object that the perpetrators, the Soviet NKVD, used to commit these crimes against humanity. This isn’t an object made specifically for this purpose but an authentic relic from the past. It reminds the viewer that train cattle cars like this were used to deport people from their homeland. One can compare its memorial value to famous battle sites with fully reconstructed trenches and positions; but unlike famous battle sites, the Soviet train car stands for the human suffering of thousands of innocent civilians at the hands of an oppressive regime.
Authors: Kajs Zuters, Georgijs Kartašovs
Tieši blakus ļoti aktīvam Rīgas satiksmes mezglam, 30 minūšu gājiena attālumā no centra (adrese: Vilkaines iela 2) atrodas padomju perioda kravas vilciena vagons liellopu pārvadāšanai. Vilciena vagons dizainiski ir funkcionāls minimālisma stila objekts, ko papildina 2 piemiņas akmeņi. Uz viena no tiem ir atzīmēts gads, uz otra – specifiski datumi un skaitļi, kas parāda, kad notika deportācijas un kāds bija padomju režīma deportēto cilvēku skaits.
Piemiņas vietas izveide notika 3 daļās – pirmais objekts bija tēlnieka Ojāra Feldberga veidotais piemiņas akmens, ko uzstādīja 1990. gadā.[16]Ojārs Spārītis, Riga’s Monuments and Decorative Sculptures (Riga: Nacionālais apgāds, 2007), lp. 58. Kā otro objektu 1996. gadā uzstādīja kravas vilciena vagonu. To Latvijas Okupācijas muzejam uzdāvināja VAS “Latvijas Dzelzceļš”, ziedojot deportāciju pieminekļa izveidei.[17]Antra Gabe, “Par deportāciju piemiņas vagonu Torņakalnā apņēmusies rūpēties Rīgas dome,” nra.lv, April 18, 2018, … Continue reading 2008. gadā atklāja granīta piemiņas plāksni ar deportāciju datumiem un deportēto cilvēku skaitu (1941. gadā: 15.424 un 1949. gadā: 42.125). Plāksnei līdzekļus sagādāja 1949. gada deportācijas izdzīvotāja Anna Vaivade.[18]Torņakalns. “1941. gada deportāciju vagons”, Latvijas Pieminekļi [Monuments of Latvia], skatīs 2023. gada 18. decembrī https://latvijaspieminekli.lv/tornakalns-1941-gada-deportaciju-vagons/ Plānots paplašināt piemiņas vietu, lai vairāk izglītotu sabiedrību par deportācijām, pārveidojot Torņkalna stacijas ēku par informācijas centru vai nelielu muzeju.
Galvenais objekts, kas piesaista uzmanību piemiņas vietai, ir liellopu transporta vagons. Atšķirībā no citiem pieminekļiem, kur notikumus simbolizē abstrakti akmens un metāla objekti, vilciena vagons ir reāla vēstures liecība par padomju režīma īstenotajām deportācijām un noziegumiem pret cilvēci. Vilciena vagons tādējādi nav abstrakts pagātnes notikumu simbols, tas burtiski atgādina par deportāciju norisi. Vagona piemiņas vērtību var salīdzināt ar vēsturisko kauju piemiņas vietām, kas ietver pozīciju rekonstrukcijas, taču deportāciju vilciena vagons reprezentē teroru, ko padomju okupācijas režīms Latvijā īstenoja pret nevainīgu civiliedzīvotāju tūkstošiem.
Autori: Kajs Zuters, Georgijs Kartašovs
Informationen
Bleiere, Daina. “1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā.” Nacionālā enciklopēdija. Accessed December 18, 2023. https://enciklopedija.lv/skirklis/108548-1941-gada-14-jūnija-deportācija-Latvijā
Bleiere, Daina. “1949. gada 25. marta deportācija Latvijā.” Nacionālā enciklopēdija. Accessed December 18, 2023 https://enciklopedija.lv/skirklis/108424
Gabe, Antra. “Par deportāciju piemiņas vagonu Torņakalnā apņēmusies rūpēties Rīgas dome.” Nra.lv, April 18, 2018. https://nra.lv/latvija/riga/242555-par-deportaciju-pieminas-vagonu-tornakalna-apnemusies-rupeties-rigas-dome.htm
Kalniete, Sandra. With Dance Shoes in Siberian Snows. Champaign: Dalkey Press, 2009.
Kalniete, Sandra. Mit Ballschuhen im sibirischen Schnee. Die Geschichte meiner Familie. München: Herbig, 2005.
Riekstiņš, Jānis. “1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā.” In Aizvestie. 1941. gada 14 jūnijs, edited by Elmārs Pelkaus, 9–27. Riga: Nordik, 2007.
Spārītis, Ojārs. Riga’s Monuments and Decorative Sculptures. Riga: Nacionālais apgāds, 2007.
Torņakalns. “1941. gada deportāciju vagons”, Latvijas Pieminekļi [Monuments of Latvia]. Accessed 18 December 2023, https://latvijaspieminekli.lv/tornakalns-1941-gada-deportaciju-vagons/
| ↑1 | Daina Bleiere, “1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā”, in: Nacionālā enciklopēdija, https://enciklopedija.lv/skirklis/108548-1941-gada-14-jūnija-deportācija-Latvijā; Daina Bleire, “1949. gada 25. marta deportācija Latvijā”, in: Nacionālā enciklopēdija, https://enciklopedija.lv/skirklis/108424; Jānis Riekstiņš, “1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā,” in: Aizvestie, ed. Elmārs Pelkaus (Rīga: Nordik 2007), S. 9–27. |
|---|---|
| ↑2 | Sandra Kalniete, Mit Ballschuhen im sibirischen Schnee. Die Geschichte meiner Familie (München: Herbig, 2005). |
| ↑3, ↑6 | Daina Bleiere, “1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā”, in: Nacionālā enciklopēdija, https://enciklopedija.lv/skirklis/108548-1941-gada-14-jūnija-deportācija-Latvijā; Daina Bleire, “1949. gada 25. marta deportācija Latvijā”, in: Nacionālā enciklopēdija, https://enciklopedija.lv/skirklis/108424 |
| ↑4 | Daina Bleiere, “1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā”, in: Nacionālā enciklopēdija, https://enciklopedija.lv/skirklis/108548-1941-gada-14-jūnija-deportācija-Latvijā; Daina Bleire, “1949. gada 25. marta deportācija Latvijā”, in: Nacionālā enciklopēdija, https://enciklopedija.lv/skirklis/108424; Jānis Riekstiņš, “1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā,” in: Aizvestie, ed. Elmārs Pelkaus (Rīga: Nordik 2007), p. 9–27. |
| ↑5, ↑8 | Sandra Kalniete, With Dance Shoes in Siberian Snows (Champaign: Dalkey Press, 2009). |
| ↑7 | Daina Bleiere, “1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā”, no: Nacionālā enciklopēdija, https://enciklopedija.lv/skirklis/108548-1941-gada-14-jūnija-deportācija-Latvijā; Daina Bleire, “1949. gada 25. marta deportācija Latvijā”, no: Nacionālā enciklopēdija, https://enciklopedija.lv/skirklis/108424; Jānis Riekstiņš, “1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā,” no: Aizvestie, ed. Elmārs Pelkaus (Rīga: Nordik 2007), 9–27. |
| ↑9 | Daina Bleiere, “1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā”, no: Nacionālā enciklopēdija, https://enciklopedija.lv/skirklis/108548-1941-gada-14-jūnija-deportācija-Latvijā; Daina Bleire, “1949. gada 25. marta deportācija Latvijā”, no: Nacionālā enciklopēdija, https://enciklopedija.lv/skirklis/108424 |
| ↑10 | Ojārs Spārītis, Riga’s Monuments and Decorative Sculptures (Riga: Nacionālais apgāds, 2007), S. 58. |
| ↑11, ↑14, ↑17 | Antra Gabe, “Par deportāciju piemiņas vagonu Torņakalnā apņēmusies rūpēties Rīgas dome,” nra.lv, April 18, 2018, https://nra.lv/latvija/riga/242555-par-deportaciju-pieminas-vagonu-tornakalna-apnemusies-rupeties-rigas-dome.htm |
| ↑12, ↑15 | Torņakalns. “1941. gada deportāciju vagons”, Latvijas Pieminekļi [Monuments of Latvia], accessed 18 December 2023 https://latvijaspieminekli.lv/tornakalns-1941-gada-deportaciju-vagons/ |
| ↑13 | Ojārs Spārītis, Riga’s Monuments and Decorative Sculptures (Riga: Nacionālais apgāds, 2007), p. 58. |
| ↑16 | Ojārs Spārītis, Riga’s Monuments and Decorative Sculptures (Riga: Nacionālais apgāds, 2007), lp. 58. |
| ↑18 | Torņakalns. “1941. gada deportāciju vagons”, Latvijas Pieminekļi [Monuments of Latvia], skatīs 2023. gada 18. decembrī https://latvijaspieminekli.lv/tornakalns-1941-gada-deportaciju-vagons/ |
Visit our digital city tour:
