Die Gedenkstätte „Schwarze Schwelle“ befindet sich an der Wand des Gebäudes, das früher vom NKWD bzw. KGB genutzt wurde. Sie erinnert an die Repressionen durch die sowjetische Staatssicherheit nach der Besetzung Lettlands durch die Sowjetunion am 17. Juni 1940. Kurz nach der Besetzung Lettlands zerstörten die sowjetischen Behörden die Eigenstaatlichkeit des Landes und begannen mit Repressionen gegen alle, die das sowjetische Regime als Bedrohung empfand. Die sowjetische Geheimpolizei, die während des Bürgerkriegs in Russland (1918-1921) gegründet wurde, war unter verschiedenen Bezeichnungen und Abkürzungen bekannt: Ihr erster Name von 1917 bis 1922 war Tscheka (Außerordentliche Kommission), danach hieß sie NKWD (Volkskommissariat für innere Angelegenheiten) und seit 1954 KGB (Komitee für Staatssicherheit).[1]Katja Wezel, “Riga’s Cheka House – From a Soviet Place of Terror to a Latvian Site of Remembrance?”, in Museums of Communism: New Memory Sites in Central and Eastern Europe, ed. Steve Norris. … Continue reading
In Riga war der Begriff „Stūra māja“, auf Deutsch „Eckhaus“, die umgangssprachliche Bezeichnung für das KGB-Hauptquartier, da es sich in einem Haus an der Ecke der Brīvības- und Stabu-Straße befand.[2]Dzintars Ērglis, Kārlis Kangaris and Rudīte Vīksne, No NKVD līdz KGB: politikās prāvas Latvijā 1940-1986: noziegumos pret padomju valsti apsūdzēto Latvijas iedzīvotāju rādītājs (Riga: … Continue reading
Innerhalb von vier Monaten nach Beginn der Besatzung im Jahr 1940 verwandelte die sowjetische Staatssicherheit das schöne Jugendstil-Eckhaus in ein Gefängnis. Der NKWD richtete 44 Gefängniszellen im Keller und im Erdgeschoss ein. Aus Informationen von Häftlingen geht hervor, dass die Gefängnisflure Straßennamen wie Rožu, Kungu, Dubļu-Straße und andere (usw.) erhielten. Über den Gefängniszellen, in den oberen Stockwerken des Gebäudes, befanden sich die Büros der Ermittler und der sowjetischen Staatssicherheitsbeamten.
Die sowjetischen Behörden nahmen verschiedene Veränderungen an dem Gebäude vor. Das Hoftor wurde durch eine massive Eisentür ersetzt. Um die Gefangenen an der Flucht oder am Selbstmord zu hindern, ließ der NKWD vergitterte Fenster einbauen. Im Innenhof wurden Mauern und ein Gehbereich errichtet.[3]“KGB Building”, Latvijas Okupācijas Muzejs, last accessed December 31, 2023, https://okupacijasmuzejs.lv/en Das Eckhaus war der wichtigste Ort für die Verhöre und Inhaftierung von lettischen Bürgern, die das Besatzungsregime als „Staatsfeinde“ betrachtete. Während der sowjetischen Besatzung verhafteten der NKWD und später der KGB 48.000 Menschen wegen „antisowjetischer Vergehen“.[4]Ibid. Aus Archivmaterial geht hervor, dass dem kommunistischen Regime die Werte Lettlands und seines Volkes völlig gleichgültig waren.[5]Ibid. Sie betrachteten als ihre Hauptfeinde „unabhängig denkende Menschen, die nicht blindlings Anweisungen ‚von oben‘ befolgten. Jeder konnte in den Augen des kommunistischen Regimes ’schuldig‘ sein: ein Künstler, ein Schriftsteller, ein Lehrer, ein Beamter, ein Arbeiter oder ein Landbewohner.“[6]Ibid. Menschen, die nicht bereit waren, sich der neuen Macht zu unterwerfen, mussten die psychische und physische Bestrafung durch die sowjetische Staatssicherheit erfahren.
Autor:innen: Elīna Bogdanova und Liene Sinkēviča
Übersetzer: Jan Otto
The Black Threshold memorial is located at the wall of the building formerly used by the NKVD/KGB. It commemorates the repressions by the Soviet state security, following the occupation of Latvia by the Soviet Union on June 17, 1940. Soon after the occupation of Latvia, the Soviet authorities destroyed its statehood and started repressions against everyone whom the Soviet regime perceived as a threat. The Soviet security police, established during the Civil War in Russia (1918–1921) was known by various denominations and acronyms: Its first name from 1917 to 1922 was CheKa (Extraordinary Commission), after that it was called NKVD (People’s Commissariat for Internal Affairs), and since 1954 its name was KGB (Committee for State Security).[7]Katja Wezel, “Riga’s Cheka House – From a Soviet Place of Terror to a Latvian Site of Remembrance?”, in Museums of Communism: New Memory Sites in Central and Eastern Europe, ed. Steve Norris. … Continue reading
In Riga, the term ‚Stūra māja’, in English ‚Corner House‘ was the colloquial name used for the KGB headquarters since it was located in a house on the corner of Brīvības and Stabu Street(from 1950 to 1989: on the corner of Lenin and Engels Street).[8]Dzintars Ērglis, Kārlis Kangaris and Rudīte Vīksne, No NKVD līdz KGB: politikās prāvas Latvijā 1940-1986: noziegumos pret padomju valsti apsūdzēto Latvijas iedzīvotāju rādītājs (Riga: … Continue reading
Within four months after the start of the occupation in 1940, the Soviet state security transformed the beautiful Art Nouveau corner house into a prison. The NKVD installed 44 prison cells in the basement and on the ground floor. Information obtained from prisoners revealed that prison corridors were given street names such as Rožu, Kungu, Dubļu Street and others (etc.). Above the prison cells, on the upper floors of the building, were the offices of investigators and the Soviet state security officers.
The Soviet authorities made various changes to the building. The courtyard gate was replaced by a solid iron door. To prevent prisoners from escaping or committing suicide, the NKVD added barred windows. In the courtyard they built walls and a walking area.[9]“KGB Building”, Latvijas Okupācijas Muzejs, last accessed December 31, 2023, https://okupacijasmuzejs.lv/en The Corner House was the main place for the interrogation and incarceration of Latvian citizens whom the occupying regime considered “enemies of the state.” During the Soviet occupation, the NKVD and later the KGB initiated the investigation of 48.000 criminal cases for “anti-Soviet offenses”.[10]Ibid. Archival materials reveal that the Communist regime was totally indifferent to the values of Latvia and its people.[11]Ibid. They considered as their main enemy “an independently thinking person who didn’t blindly follow instructions ‘from above.’ Anyone could be ‘guilty’ in the eyes of the Communist regime: an artist, a writer, a teacher, a civil servant, a worker or country dweller.”[12]Ibid. People who were not ready to submit to the new power were forced to experience the psychological and physical punishment of the Soviet state security.
Authors: Elīna Bogdanova and Liene Sinkēviča
Piemiņas zīme “Melnais slieksnis” veltīta Padomju Savienības drošības dienesta īstenoto represiju upuru piemiņai. 1940. gada 17. jūnijā Padomju Savienība okupēja Latvijas Republikas teritoriju, likvidēja valsti un uzsāka represijas pret ikvienu, ko uzskatīja par draudu padomju režīmam. Padomju drošības dienestu izveidoja Pilsoņu kara laikā Krievijā (1918–1921), tas bija pazīstams ar dažādiem nosaukumiem un saīsinājumiem: no 1917. līdz 1922. gadam to sauca par Čeku (Ārkārtējo komisiju), pēc tam par NKVD (Iekšlietu tautas komisariātu) un kopš 1954. gada par KGB (Valsts drošības komiteju).[13]Katja Wezel, “Riga’s Cheka House – From a Soviet Place of Terror to a Latvian Site of Remembrance?”, in Museums of Communism: New Memory Sites in Central and Eastern Europe, ed. Steve Norris. … Continue reading
Latvijā padomju drošības dienestu ikdienā sauca par ”Stūra māju”, jo KGB galvenā mītne Rīgā atradās ēkā uz Brīvības un Stabu ielas stūra (no 1950. līdz 1989. gadam: uz Ļeņina un Engelsa ielas stūra).[14]Dzintars Ērglis, Kārlis Kangaris and Rudīte Vīksne, No NKVD līdz KGB: politikās prāvas Latvijā 1940-1986: noziegumos pret padomju valsti apsūdzēto Latvijas iedzīvotāju rādītājs (Riga: … Continue reading Skaisto jūgendstila namu padomju drošības dienests četru mēnešu laikā kopš okupācijas sākuma 1940. gadā pārbūvēja par cietumu. Pagrabstāvā un pirmajā stāvā NKVD ierīkoja 44 cietuma kameras. No ieslodzītajiem iegūtā informācija liecina, ka cietuma gaiteņiem tika piešķirti ielu nosaukumi: Rožu iela, Kungu iela, Dubļu iela u.c. Virs cietuma kamerām ēkas augšējos stāvos atradās drošības dienesta izmeklētāju un virsnieku kabineti.
Padomju drošības dienests ēkas rekonstrukcijas gaitā ieviesa tajā dažādas izmaiņas. Pagalma vārti tika nomainīti pret cietuma dzelzs durvīm. Lai neļautu ieslodzītajiem aizbēgt vai izdarīt pašnāvību, NKVD uzlika logiem metāla restes. Pagalmā uzcēla papildu sienas un ierīkoja pastaigu laukumu.[15]“KGB Building”, Latvijas Okupācijas Muzejs, last accessed December 31, 2023, https://okupacijasmuzejs.lv/en “Stūra māja” bija galvenā vieta, kur pratināja un ieslodzīja Latvijas pilsoņus, kurus okupācijas režīms uzskatīja par valsts ienaidniekiem. Padomju okupācijas laikā NKVD un vēlāk KGB ierosināja 48.000 krimināllietas par “pretpadomju darbību”. Arhīvu materiāli liecina, ka komunistiskajam režīmam bija pilnīgi vienaldzīgas Latvijas un tās iedzīvotāju vērtības.[16]Ibid. Par savu galveno ienaidnieku režīms uzskatīja ikvienu “patstāvīgi domājošu cilvēku, kas akli neklausīja norādījumiem „no augšas“. Komunistiskā režīma acīs „vainīgs“ varēja būt jebkurš: mākslinieks, rakstnieks, skolotājs, ierēdnis, strādnieks vai lauku iedzīvotājs.”[17]Ibid. Cilvēki, kuri nebija gatavi pakļauties režīma noteiktajai jaunajai kārtībai, bija spiesti piedzīvot padomju valsts drošības dienesta īstenotās psihiskās un fiziskās represijas.
Autores: Elīna Bogdanova un Liene Sinkēviča
Am 14. Juni 2003 wurde im Museum der Besatzung Lettlands die Gedenkstätte „Die Schwarze Schwelle“ eingerichtet. Es soll die Erinnerung an die brutale Vergangenheit des so genannten Eckhauses während der sowjetischen Besatzung bewahren. Die Gedenkstätte wurde von dem Bildhauer Gļebs Panteļejevs und dem Architekten Andris Veidemāns mit Geldern verschiedener Spender geschaffen. Das Okkupationsmuseum prüfte zunächst zwei verschiedene Standorte an der Fassade des Gebäudes in der Stabu-Straße. Schließlich entschied sich der Bildhauer Gļebs Panteļejevs für den Standort in der Nähe des großen Hoftors. Die sowjetische Staatssicherheit nutzte dieses Tor, um die Verhafteten in das Gebäude zu bringen, darunter auch diejenigen, die hinter diesen Mauern erschossen wurden.[18]Anda Līce (ed.). Okupācijas muzeja apkārtraksts Nr. 15. Riga, 2003, https://okupacijasmuzejs.lv/storage/files/6/Apkārtraksts 15.pdf (last accessed: 1 December 2023).)) Es gab noch weitere Argumente, die dafür sprachen, die Gedenkstätte näher an der Brīvības-Straße zu platzieren: Dadurch hätten die Menschen auf der Hauptstraße, einschließlich derjenigen, die mit der Geschichte des Eckhauses nicht vertraut sind, einen besseren Blick auf die Schwarze Schwelle werfen können. Das Gegenargument war, dass der Bereich um das Denkmal dann einem regen „Fußverkehr“ ausgesetzt wäre. Die Menschen in seiner Umgebung wären gezwungen, sich dem Straßenlärm zu unterwerfen, was das Denkmal möglicherweise unbedeutend gemacht hätte.[19]Ibid.
Die Idee des künstlerischen Bildes der „Schwarzen Schwelle“ beruht nicht auf Aggressivität und Trotz. Die riesige, halb geöffnete Tür aus rostbraunem Stahl und schwarzem Granit wirkt einschüchternd und geheimnisvoll.[20]“Piemiņas zīme melnais slieksnis,” Rīgas pieminekļu aģentūra, March 11, 2018, http://www.rigaspieminekli.lv/?lapa=piemineklis&zanrs=1&rajons=3&id=73 Sie lädt dazu ein, die Unwissenheit zu vertreiben, die Wahrheit herauszufinden, und das geht nicht mit einem Wimpernschlag. Es erfordert Nachdenken, eine gewisse persönliche Einstellung und die Bereitschaft, mehr über das Gebäude herauszufinden.[21]Līce (ed.). Okupācijas muzeja apkārtraksts. Der Text auf dem Denkmal, der in lasergeschnittenen Buchstaben in lettischer und englischer Sprache geschrieben ist, erinnert daran, dass „während der sowjetischen Besatzung der Staatssicherheitsdienst seine Opfer in diesem Gebäude inhaftierte, folterte, tötete und moralisch erniedrigte“. Der Bildhauer Gļebs Panteļejevs erläuterte die Bedeutung dieses Mahnmals wie folgt: „Zukünftige Generationen werden dieses Haus nicht als Hauptquartier der Tscheka sehen. Unsere Aufgabe ist es, eine Botschaft zu hinterlassen. Es ist eine Möglichkeit, uns gegen die Wiederholung ähnlicher Tragödien zu immunisieren.“[22]Ilze Tihanovska, “Melnais slieksnis liks domāt,” Diena, March 12, 2003, https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/melnais-slieksnis-liks-domat-11613346 Jedes Jahr am 14. Juni sowie an anderen wichtigen Daten der jüngeren lettischen Geschichte werden neben dem Mahnmal Kerzen zum Gedenken an die Opfer des totalitären Sowjetregimes aufgestellt.
Autor:innen: Authors: Elīna Bogdanova und Liene Sinkēviča
Übersetzer: Jan Otto
On June 14 in 2003, the Museum of the Occupation of Latvia installed the memorial titled “The Black Threshold.” Its aim is to preserve the memory of the brutal past of the so-called Corner House during the Soviet occupation. The memorial was created by sculptor Gļebs Panteļejevs and architect Andris Veidemāns with funds from various donors. The Occupation Museum first explored two different locations on Stabu Street on the facade of the building. In the end, the sculptor Gļebs Panteļejevs chose the location closer to the large courtyard gate. The Soviet state security used this gate to bring the arrested into the building, including those who were shot behind these walls.[23]Anda Līce (ed.). Okupācijas muzeja apkārtraksts Nr. 15. Riga, 2003, https://okupacijasmuzejs.lv/storage/files/6/Apkārtraksts 15.pdf (last accessed: 1 December 2023).)) There were other arguments in favor of placing the memorial closer to Brīvības Street: This would have allowed people on the main street, including those not familiar with the history of the Corner House, to get better a better view of the Black Threshold. The counter-argument was that the area around the memorial would then be subject to lots of active „foot traffic.” People in its vicinity would be forced to submit to the hustle of the street, which might have made the memorial insignificant.[24]Ibid.
The idea of the artistic image of the „Black Threshold“ is not based on aggressiveness and defiance. The huge, half-open door, made of rust-brown steel and black granite, is intimidating with a mystery.[25]“Piemiņas zīme melnais slieksnis,” Rīgas pieminekļu aģentūra, March 11, 2018, http://www.rigaspieminekli.lv/?lapa=piemineklis&zanrs=1&rajons=3&id=73 It invites to dispel ignorance, to find out the truth, and this cannot be done in the blink of an eye. It requires reflection, a certain personal attitude and the willingness to find out more about the building.[26]Līce (ed.). Okupācijas muzeja apkārtraksts. The text on the memorial, written in laser-cut letters in Latvian and English, is a reminder that “during the Soviet occupation, the State Security Agency imprisoned, tortured, killed and morally humiliated its victims in this building.” Sculptor Gļebs Panteļejevs explained the significance of this memorial as such: “Future generations will not see this house as the headquarters of the Cheka. Our task is to leave a message. It is a way of immunizing ourselves against the recurrence of similar tragedies.”[27]Ilze Tihanovska, “Melnais slieksnis liks domāt,” Diena, March 12, 2003, https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/melnais-slieksnis-liks-domat-11613346 Every year, on June 14, as well as on other important dates for Latvia’s recent history, candles are placed next to the memorial, in memory for the victims of the Soviet totalitarian regime.
Authors: Elīna Bogdanova and Liene Sinkēviča
2003. gada 14. jūnijā Latvijas Okupācijas muzejs izveidoja piemiņas vietu “Melnais slieksnis”. Tās mērķis ir atgādināt par tā dēvētās Stūra mājas brutālo pagātni padomju okupācijas laikā. Piemiņas zīmi veidoja tēlnieks Gļebs Panteļejevs un arhitekts Andris Veidemanis, izmantojot ziedotāju savāktos līdzekļus. Sākumā Okupācijas muzejs pārbaudīja divas dažādas vietas pie ēkas fasādes Stabu ielas pusē. Tēlnieks Gļebs Panteļejevs izvēlējās vietu tuvāk lielajiem pagalma vārtiem. Pa tiem padomju drošības dienests ieveda ēkā arestētos cilvēkus, arī tos, kurus pēc tam šeit nošāva.[28]Anda Līce (ed.). Okupācijas muzeja apkārtraksts Nr. 15. Riga, 2003, https://okupacijasmuzejs.lv/storage/files/6/Apkārtraksts 15.pdf (last accessed: 1 December 2023).)) Bija arī citi argumenti par piemiņas zīmes novietošanu tuvāk Brīvības ielai, kas ļautu arī tiem, kam Stūra mājas vēsture nav zināma, labāk pamanīt “Melno slieksni” no galvenās ielas puses. Tomēr tādā gadījumā piemiņas zīmes apkārtne būtu pakļauta aktīvai “apstaigāšanai”. Gājējiem nāktos pakļauties ielas burzmai un ikdienas steigai, kas šo piemiņas zīmi padarītu nenozīmīgu.[29]Ibid.
“Melnā sliekšņa” mākslinieciskā tēla ideja nav pamatota agresivitātē un izaicinājumā. Sarkanbrūna rūsas krāsā patinēta tērauda un melna granīta veidotās milzīgās, puspievērtās durvis satur biedējošu noslēpumu.[30]“Piemiņas zīme melnais slieksnis,” Rīgas pieminekļu aģentūra, March 11, 2018, http://www.rigaspieminekli.lv/?lapa=piemineklis&zanrs=1&rajons=3&id=73 Tās aicina kliedēt neziņu, izzināt patiesību, un tas nav paveicams acumirklī. Tam nepieciešamas pārdomas, katra personīga attieksme un pārdzīvojums, kā arī vēlēšanās uzzināt vairāk par ēkas vēsturi.[31]Līce (ed.). Okupācijas muzeja apkārtraksts. Piemiņas zīmes teksts veidots lāzera griešanas tehnikā latviešu un angļu valodā, tas atgādina, ka „padomju okupācijas laikā Valsts drošības iestāde (KGB) savus upurus šeit ieslodzīja, mocīja, nogalināja un morāli pazemoja”. Tēlnieks Gļebs Panteļejevs šādi paskaidrojis piemiņas zīmes nozīmi: “Nākamās paaudzes neuztvers šo māju kā čekas mītni. Mūsu uzdevums ir atstāt vēstījumu. Tā ir pote imunitātei pret līdzīgu traģēdiju atkārtošanos.”[32]Ilze Tihanovska, “Melnais slieksnis liks domāt,” Diena, March 12, 2003, https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/melnais-slieksnis-liks-domat-11613346
Katru gadu, 14. jūnijā, kā arī citos Latvijai jaunākajā vēsturē nozīmīgos datumos, cilvēki šeit var nolikt svecītes, pieminot padomju totalitārā režīma upurus.
Autores: Elīna Bogdanova un Liene Sinkēviča
| ↑1 | Katja Wezel, “Riga’s Cheka House – From a Soviet Place of Terror to a Latvian Site of Remembrance?”, in Museums of Communism: New Memory Sites in Central and Eastern Europe, ed. Steve Norris. (Bloomington: Indiana University Press 2020), S. 140. |
|---|---|
| ↑2, ↑8, ↑14 | Dzintars Ērglis, Kārlis Kangaris and Rudīte Vīksne, No NKVD līdz KGB: politikās prāvas Latvijā 1940-1986: noziegumos pret padomju valsti apsūdzēto Latvijas iedzīvotāju rādītājs (Riga: Latvijas vēstures institūts, 1999). |
| ↑3, ↑9, ↑15 | “KGB Building”, Latvijas Okupācijas Muzejs, last accessed December 31, 2023, https://okupacijasmuzejs.lv/en |
| ↑4, ↑5, ↑6, ↑10, ↑11, ↑12, ↑16, ↑17, ↑19, ↑24, ↑29 | Ibid. |
| ↑7 | Katja Wezel, “Riga’s Cheka House – From a Soviet Place of Terror to a Latvian Site of Remembrance?”, in Museums of Communism: New Memory Sites in Central and Eastern Europe, ed. Steve Norris. (Bloomington: Indiana University Press 2020), p. 140. |
| ↑13 | Katja Wezel, “Riga’s Cheka House – From a Soviet Place of Terror to a Latvian Site of Remembrance?”, in Museums of Communism: New Memory Sites in Central and Eastern Europe, ed. Steve Norris. (Bloomington: Indiana University Press 2020), 140. |
| ↑18, ↑23, ↑28 | Anda Līce (ed.). Okupācijas muzeja apkārtraksts Nr. 15. Riga, 2003, https://okupacijasmuzejs.lv/storage/files/6/Apkārtraksts 15.pdf |
| ↑20, ↑25, ↑30 | “Piemiņas zīme melnais slieksnis,” Rīgas pieminekļu aģentūra, March 11, 2018, http://www.rigaspieminekli.lv/?lapa=piemineklis&zanrs=1&rajons=3&id=73 |
| ↑21, ↑26, ↑31 | Līce (ed.). Okupācijas muzeja apkārtraksts. |
| ↑22, ↑27, ↑32 | Ilze Tihanovska, “Melnais slieksnis liks domāt,” Diena, March 12, 2003, https://www.diena.lv/raksts/pasaule/krievija/melnais-slieksnis-liks-domat-11613346 |
Visit our digital city tour:
