Der jüdische Friedhof von Riga in der Moskauer Vorstadt, südöstlich der Altstadt, besteht seit 1725. Da Juden nicht auf anderen Friedhöfen beerdigt werden durften, war dies der einzige jüdische Friedhof in Riga. Am 1. Juli 1941 besetzte Nazi-Deutschland Riga. Am 23. August 1941 errichteten die nationalsozialistischen Behörden das Rigaer Ghetto mit dem Ziel, alle Juden aus Riga und der Umgebung zu erfassen und zu überwachen.^[1]Andrievs Ezergailis, Holokausts vācu okupētajā Latvijā. (Rīga: Latvijas Vēstures Institūta apgāds, 1999), S. 395. Der Friedhof befand sich innerhalb des Gebiets, das zum Ghetto Riga wurde.

In dem von den Nazis geschaffenen Ghetto waren alle Juden und Personen, die in enger Beziehung zu Juden standen, untergebracht. Im Oktober, als die Nazibehörden die Umsiedlung der jüdischen Bevölkerung Rigas in das Ghetto abschlossen und es versiegelten, waren dort 29.602 Menschen untergebracht.^[2]Andrievs Ezergailis, Holokausts vācu okupētajā Latvijā. (Rīga: Latvijas Vēstures Institūta apgāds, 1999), p. 398. Das Ghetto bot nur sehr wenig Platz, meist waren mehrere Familien in einer kleinen Wohnung zusammengepfercht. Die von den Nazis geschaffenen Lebensbedingungen waren unmenschlich, da es an Nahrungsmitteln, Wasser und sanitären Einrichtungen mangelte.^[3]Grigorijs Smirins, “Rīgas ebreji nacistiskās okupācijas laikā,” in Holokausts Latvijā, ed. Dzintars Ērglis (Rīga: Latvijas Vēstures Institūta apgāds, 2006), S. 89-91. Dies führte zum Tod zahlreicher unschuldiger Menschen, die in Massengräbern auf dem jüdischen Friedhof verscharrt wurden. Im November 1941 gab der SS-Kommandant Friedrich Jeckeln den Befehl zur Evakuierung des Ghettos Riga. Am 30. November und 8. Dezember 1941 führten SS- und Polizeikräfte 24.000 Juden in den Wald von Rumbula, wo sie Mitgliedern der Einsatzgruppen erschossen wurden.

Im Rahmen dieser Aktionen wurden Juden, die sich der Verschleppung widersetzten, sowie die Schwächsten und Unfähigsten, die nicht nach Rumbula gehen konnten, im oder in der Nähe des Ghettos Riga erschossen. Juden, die im Ghetto zurückblieben, weil sie als „Arbeitsjuden“ eingestuft wurden, begruben sie in Massengräbern auf dem Friedhof.^[4]Andrievs Ezergailis, Holokausts vācu okupētajā Latvijā. (Rīga: Latvijas Vēstures Institūta apgāds, 1999), S. 284. Insgesamt wurden etwa 2.000 Juden in Massengräbern auf dem Friedhof begraben, die meisten von ihnen Ende 1941.

Nach der Besetzung Rigas durch die Rote Armee schenkten die sowjetischen Behörden dem Friedhof keine große Aufmerksamkeit.^[5]Irēns Šneidere, “Latvijas ebreju politiskā ajāšana,” in Holokausta izpētes jautājumi Latvijā, ed. Dzintars Ērglis (Rīga: Latvijas Vēstures Institūta apgāds 2003), S. 361. Unmittelbar nach dem Krieg wurde eine Ziegelmauer um den Friedhof abgerissen, und die Anwohner verwendeten die Ziegelsteine zur Renovierung der umliegenden Gebäude. Dies geschah zum Teil mit Wissen der sowjetischen Behörden und zum Teil auf Eigeninitiative der Anwohner. Viele Grabplatten wurden gestohlen oder zur Wiederverwendung recycelt, indem der Name des Vorbesitzers abgeschliffen wurde.^[6]Leo Dribins, Armands Gūtmanis and Marģers Vestermanis, Latvijas ebreju kopiena: vēsture, traģēdija, atdzimšana (Rīga: Latvijas Vēstures Institūta apgāds 2001), S. 61. Einige der Grabsteine und kleinen Denkmäler wurden abgebaut und als Dekoration in die zentralasiatischen Republiken der UdSSR verkauft; einige sind dort noch heute zu finden. In den 1960er Jahren wandelten die sowjetischen Behörden den Friedhof in einen Park um und benannten ihn in „Park der Kommunistischen Brigaden“.^[7]Josifs Šteinmanis, Latvijas ebreju vēsture (Daugavpils: DPU Saule 1995), S. 133. Es wurden Fußgängerwege und Erholungsbänke aufgestellt. Der ehemalige Friedhof und die Tragödien, die sich hier abgespielt hatten, gerieten in Vergessenheit, da keine visuellen Anzeichen mehr daran erinnerten, dass es sich um einen Friedhof und ein Massengrab handelte.

Autor: Jēkabs Biezais

Übersetzer: Jan Otto

The Riga Jewish cemetery in the Moscow suburb, south-east of the Old Town, existed since 1725. Since Jews were not allowed to be buried in other cemeteries, this was the only Jewish cemetery in Riga. On July 1, 1941, Nazi Germany occupied Riga. On August 23, 1941, Nazi authorities established the Riga Ghetto with the aim of listing and monitoring all Jews from Riga and the surrounding areas.^[8]Andrievs Ezergailis, Holokausts vācu okupētajā Latvijā. (Rīga: Latvijas Vēstures Institūta apgāds, 1999), p. 395. The cemetery was inside the area that became the Riga Ghetto.

The Nazi-created ghetto housed all Jews and people who had close ties to Jews. In October, when Nazi authorities completed the re-settlement of Riga’s Jewish population to the ghetto and sealed it, it housed 29.602 people.^[9]Andrievs Ezergailis, Holokausts vācu okupētajā Latvijā. (Rīga: Latvijas Vēstures Institūta apgāds, 1999), p. 398. The ghetto provided very little space, usually several families were crammed into one small apartment. Living conditions created by the Nazis were inhumane, due to lack of food water and sanitary supplies.^[10]Grigorijs Smirins, “Rīgas ebreji nacistiskās okupācijas laikā,” in Holokausts Latvijā, ed. Dzintars Ērglis (Rīga: Latvijas Vēstures Institūta apgāds, 2006), p. 89-91. This led to the deaths of numerous innocent people, who were buried in mass graves in the Jewish cemetery. In November 1941, SS commander Friedrich Jeckeln gave the order to evacuate the Riga Ghetto. On November 30 and December 8, 1941, the Nazi security police led 24.000 Jews to Rumbula Forest, where special commandos shot them.

As part of these actions Jews who resisted to be taken away as well as the weakest and most incapable, who could not walk to Rumbula, were shot in or near the Riga Ghetto. Jews left behind at the ghetto because they were classified as “working Jews” buried them in mass graves in the cemetery.^[11]Andrievs Ezergailis, Holokausts vācu okupētajā Latvijā. (Rīga: Latvijas Vēstures Institūta apgāds, 1999), p. 284. Altogether, about 2.000 Jews were buried in mass graves in the cemetery, most of them in late 1941.

After the Red Army occupied Riga, Soviet authorities did not pay much attention to the cemetery.^[12]Irēns Šneidere, “Latvijas ebreju politiskā ajāšana,” in Holokausta izpētes jautājumi Latvijā, ed. Dzintars Ērglis (Rīga: Latvijas Vēstures Institūta apgāds 2003), p. 361. Immediately after the war, a brick wall around the cemetery was demolished and residents used the bricks to renovate nearby buildings. This partly happened with the knowledge of Soviet authorities and partly on the individual initiative of local residents. Many grave plates were stolen or recycled for reuse, by sanding off the previous owner’s name.^[13]Leo Dribins, Armands Gūtmanis and Marģers Vestermanis, Latvijas ebreju kopiena: vēsture, traģēdija, atdzimšana (Rīga: Latvijas Vēstures Institūta apgāds 2001), p. 61. Some of the gravestones and small monuments were broken down and sold to the Central Asian republics of USSR as decorations; some still can be found there today. In the 1960s, the Soviet authorities converted the cemetery into a park and renamed it “Communist Brigades Park”.^[14]Josifs Šteinmanis, Latvijas ebreju vēsture (Daugavpils: DPU Saule 1995), p. 133. Pedestrian walkways and recreational benches were set up. The former cemetery and tragedies surrounding this site were forgotten, because no visual indicators remained to remind residents that this was a cemetery and a mass grave.

Author: Jēkabs Biezais

Kopš 1725. gada Maskavas priekšpilsētā Rīgā, uz dienvidaustrumiem no Rīgas vecpilsētas, atradās Ebreju kapsēta. Reliģisko tradīciju dēļ ebrejus nebija ļauts apglabāt citās Rīgas kapsētās. 1941. gada 1. jūlijā nacistiskā Vācija okupēja Rīgu un 23. augustā izveidoja Rīgas geto ar mērķi uzskaitīt un uzraudzīt visus Rīgas un Rīgas apkārtnes ebrejus.^[15]Andrievs Ezergailis, Holokausts vācu okupētajā Latvijā. (Rīga: Latvijas Vēstures Institūta apgāds, 1999), 395. Vēsturiskā kapsēta atradās tajā priekšpilsētas daļā, kas bija iekļauta geto teritorijā.

Nacistu izveidotajā geto tika izmitināti visi ebreji un cilvēki, kuriem bija tuvas radniecīgas saites ar ebrejiem. 1941. gada oktobrī, kad nacisti pabeidza Rīgas ebreju pārvietošanu uz geto un nošķīra to no citām pilsētas daļām, šeit dzīvoja 29602 cilvēki.^[16]Andrievs Ezergailis, Holokausts vācu okupētajā Latvijā. (Rīga: Latvijas Vēstures Institūta apgāds, 1999), 398. Geto nebija vietas, lai humāni izvietotu visus ebrejus, parasti vairākas ģimenes bija saspiestas vienā divistabu dzīvoklī. Nacistu radītie dzīves apstākļi bija necilvēcīgi, pārtikas ūdens un sanitāro preču trūkuma dēļ.^[17]Grigorijs Smirins, “Rīgas ebreji nacistiskās okupācijas laikā,” in Holokausts Latvijā, ed. Dzintars Ērglis (Rīga: Latvijas Vēstures Institūta apgāds, 2006), 89-91. Tas noveda pie simtiem nevainīgu cilvēku nāves, kuri tika apglabāti masu kapos vēsturiskajā Ebreju kapsētā. 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī SS komandieris Frīdrihs Jekelns pavēlēja veikt Rīgas geto evakuāciju. 24000 ebreju no Rīgas geto aizveda uz Rumbulas mežu, kur nacistu drošības policijas specvienība viņus nošāva.

Šo akciju ietvaros tie, kuri pretojās nacistiem, kā arī vājākie un nespēcīgākie ebreji, kas nevarēja aiziet līdz Rumbulai kājām, tika nošauti pie Rīgas geto vai tā tuvumā un apglabāti masu kapos vēsturiskajā Ebreju kapsētā. Nogalinātos apglabāja tie ebreji, kurus atstāja Rīgas geto kā t.s. “strādājošos ebrejus”.^[18]Andrievs Ezergailis, Holokausts vācu okupētajā Latvijā. (Rīga: Latvijas Vēstures Institūta apgāds, 1999), 284. Kopā Ebreju kapsētā masu kapos 1941. gada nogalē tika apglabāti aptuveni 2000 ebreju.

Pēc tam, kad Sarkanā armija okupēja Rīgu, padomju varas iestādes nepievērsa sevišķu vērību kapsētai.^[19]Irēns Šneidere, “Latvijas ebreju politiskā ajāšana,” in Holokausta izpētes jautājumi Latvijā, ed. Dzintars Ērglis (Rīga: Latvijas Vēstures Institūta apgāds 2003), 361. Uzreiz pēc kara beigām mūri ap kapsētu nojauca un tā ķieģeļus pilsētnieki izmantoja tuvāko ēku atjaunošanai.^[20]Leo Dribins, Armands Gūtmanis and Marģers Vestermanis, Latvijas ebreju kopiena: vēsture, traģēdija, atdzimšana (Rīga: Latvijas Vēstures Institūta apgāds 2001), 61. Tas notika daļēji ar padomju varas iestāžu ziņu un daļēji pēc pašu vietējo iedzīvotāju iniciatīvas. Daudzas kapu plāksnes tika nozagtas un pārstrādātas atkārtotai lietošanai, dzēšot Ebreju kapsētā apglabāto cilvēku vārdus. Daļa kapu pieminekļu tika izlauzti un pārdoti PSRS Centrālāzijas republikās kā dekori un tur atrodami vēl šodien. Padomju vara 1960. gados kapsētu pārveidoja un nosauca par Komunistisko brigāžu parku.^[21]Josifs Šteinmanis, Latvijas ebreju vēsture (Daugavpils: DPU Saule 1995), 133. Šeit izveidoja gājēju celiņus un atpūtas solus. Agrākā Ebreju kapsēta un traģēdijas, kas saistītas ar šo vietu, tika aizmirstas, jo nebija nevienas piemiņas zīmes, kas atgādinātu par to, ka šeit atradās kapsēta un holokausta masu apbedījumi.

Autors: Jēkabs Biezais