In Stein Gemeißelt

Set in Stone
Высечаны ў камені
Izcirsts akmenī

Piemineklis bijušās nacistu darba nometnes vietā Salaspilī

Memorial on the site of the former Nazi labor camp Salaspils • Gedenkstein auf dem Gelände des ehemaligen NS-Arbeitslagers Salaspils • Мемарыяльны камень на месцы былога нацысцкага працоўнага лагера ў Саласпілсе

3D Model

180° Panorama

Die Gedenkstätte Salaspils, 20 km südöstlich von Riga an der Eisenbahnlinie Riga-Daugavpils gelegen, war von 1941 bis 1944 ein Arbeitslager für politische Gefangene aus Lettland. Später diente es auch als Durchgangslager für Zivilisten aus Weißrussland, Russland und Lettgallen, von denen einige als Zwangsarbeiter nach Deutschland geschickt wurden. Das Lager stand unter dem Kommando der Sicherheitspolizei und des SD. Im Oktober 1941 beauftragte SS-Sturmbannführer Rudolf Lange den SS-Obersturmführer Gerhard Maywald mit dem Aufbau und der Überwachung des Lagers.[1]Andrej Angrick and Peter Klein, The “Final Solution” in Riga. Exploitation and Annihilation, 1941-1944. (New York: Berghahn, 2012), S. 200. 1.500 Juden aus dem Konzentrationslager Jumpravmuiža (Jungfernhof) und dem Rigaer Ghetto errichteten das Lager im Winter 1941/42 unter unmenschlichen Bedingungen und bei eisigen Temperaturen.[2]Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs and Rudīte Vīksne, “Salaspils nometne soda nometņu tipoloģijā,” no: Latvijas vēsture 20. gadsimta 40.-90. gados. Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, 21. … Continue reading Etwa 1.000 Juden kamen dabei ums Leben. Die meisten Juden, die auf der Baustelle des Lagers Salaspils arbeiteten, waren erst im Dezember 1941 mit Transporten aus Deutschland, Österreich und der Tschechoslowakei nach Riga-Šķirotava in Lettland angekommen.[3]SALASPILS CAMP (1941-1944) In: https://salaspilsmemorials.lv/en/salaspils-camp/.

Die Administration der verschiedenen nationalsozialistischen Konzentrationslager war uneinheitlich, und das Lager Salaspils (offizieller Name: „Erweitertes Polizeigefängnis und Arbeitserziehungslager“) unterstand nicht der Konzentrationslagerverwaltung IKL (Inspektion der Konzentrationslager), sondern der Sicherheitspolizei.[4]SALASPILS CAMP (1941-1944) In: https://salaspilsmemorials.lv/en/salaspils-camp/. Heinrich Himmler plante, das Lager in ein offizielles Konzentrationslager umzuwandeln, was jedoch nie geschah. [5]Kangeris, Neiburgs and Vīksne, “Salaspils nometne soda nometņu tipoloģijā”. Salaspils hatte zwar den Status eines erweiterten Gefängnisses, aber die Bedingungen dort unterschieden sich kaum von denen in Konzentrationslagern.

Während des gesamten Bestehens des Lagers waren zwischen 21.900 und 23.000 Männer, Frauen und Kinder in Salaspils inhaftiert,[6]Uldis Neiburgs, ”Salaspils nometne. Vēsture un piemiņa”, In: https://vecais.okupacijasmuzejs.lv/lv/latvijas-okupacijas-vesture/nacistiska-okupacija/salaspils-nometne–vesture-un-piemina/. von denen mehr als 2.000 starben.[7]SALASPILS NOMETNE (1941-1944), In: https://salaspilsmemorials.lv/salaspils-nometne/. Salaspils war nicht als Todeslager, sondern als Arbeitslager konzipiert. Die Häftlinge mussten Torf stechen und in der Ziegelproduktion arbeiten. Dennoch verloren viele Häftlinge aufgrund der unmenschlichen Bedingungen ihr Leben. Die häufigsten Todesursachen waren Infektionskrankheiten, Unterernährung und die schwere Arbeit. Auch Kinder machten einen großen Teil der Toten aus. Forscher schätzen, dass etwa 250-650 Kinder in dem Lager starben. [8]Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs and Rudīte Vīksne, “Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne: 1941-1944”. (Rīga: Lauku Avīze, 2016), S. 431. In anderen Berichten über Kindergräber, die im Lager gefunden wurden, heißt es, dass sich darin die Leichen von 632 Kindern im Alter von 5 bis 9 Jahren befunden hätten. [9]Heinrihs Strods, “Salaspils koncentrācijas nometne 1941. gada oktobris-1944. gada septembris,” in: Latvijas okupācijas muzeja gadagrāmata, 2000. (Rīga: Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja … Continue reading

Autorin: Sintija Kapteine

Übersetzer: Jan Otto

From 1941 to 1944, the site of the Salaspils Memorial, located 20km southeast of Riga alongside the Riga-Daugavpils railroad, was a labor camp for political prisoners from Latvia. Later it also served as a transit camp for civilians from Belarussia, Russia and Latgale, some of whom were sent as forced laborers to Germany. The camp was under the command of the Nazi Security Police and the Security Service. In October 1941, SS Major Rudolf Lange entrusted SS First Lieutenant Gerhard Maywald with the camp’s construction and supervision.[10]Andrej Angrick and Peter Klein, The “Final Solution” in Riga. Exploitation and Annihilation, 1941-1944. (New York: Berghahn, 2012), p. 200. 1,500 Jews from Jumpravmuiža (Jungfernhof) concentration camp and the Riga Ghetto built the camp in the winter of 1941–42 under very harsh conditions and freezing temperatures.[11]Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs and Rudīte Vīksne, “Salaspils nometne soda nometņu tipoloģijā,” no: Latvijas vēsture 20. gadsimta 40.-90. gados. Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, 21. … Continue reading About 1,000 Jews died. Most Jews who worked on the construction site of the Salaspils camp had arrived in Latvia only in December 1941 with transports from Germany, Austria and Czechoslovakia to Riga-Šķirotava. [12]SALASPILS CAMP (1941-1944) In: https://salaspilsmemorials.lv/en/salaspils-camp/.

There were bureaucratic differences between the different Nazi concentration camps, and the Salaspils camp (in its full name – „Extended Police Prison and Re-Education Through Labour Camp“) was not under the authority of the Concentration Camp Administration (IKL, Inspektion der Konzentrationslager), but under the Security Police. [13]SALASPILS CAMP (1941-1944) In: https://salaspilsmemorials.lv/en/salaspils-camp/. Heinrich Himmler, SS officer and founder of the IKL, planned to turn the site into an official concentration camp but that never happened. [14]Kangeris, Neiburgs and Vīksne, “Salaspils nometne soda nometņu tipoloģijā”. The Salaspils camp had the status of an extended prison, but its similarities with concentration camps and its repressive character are undeniable.

During the camp’s entire existence between 21,900 and 23,000 men, women and children were imprisoned at Salaspils,[15]Uldis Neiburgs, ”Salaspils nometne. Vēsture un piemiņa”, In: https://vecais.okupacijasmuzejs.lv/lv/latvijas-okupacijas-vesture/nacistiska-okupacija/salaspils-nometne–vesture-un-piemina/. of whom more than 2,000 died.[16]SALASPILS NOMETNE (1941-1944), In: https://salaspilsmemorials.lv/salaspils-nometne/. Salaspils was not designed as a death camp but a labor camp. Inmates had to cut peat and work in the brick production. Yet many prisoners lost their lives because of the inhumane conditions. The most common causes of death were infectious diseases, malnutrition and the hard labour. Children also made up a large proportion of the dead. Researchers estimate that about 250-650 children died in the camp.[17]Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs and Rudīte Vīksne, “Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne: 1941-1944”. (Rīga: Lauku Avīze, 2016), p. 431. Other reports of children burials found at the camp state that they contained bodies of 632 children aged 5 to 9. [18]Heinrihs Strods, “Salaspils koncentrācijas nometne 1941. gada oktobris-1944. gada septembris,” in: Latvijas okupācijas muzeja gadagrāmata, 2000. (Rīga: Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja … Continue reading

Author: Sintija Kapteine

Salaspils memoriāla vietā, 20 km uz dienvidaustrumiem no Rīgas pie Rīgas–Daugavpils dzelzceļa līnijas, no 1941. līdz 1944. gadam atradās nacistiskās Vācijas okupantu izveidota darba nometne politieslodzītajiem, kā arī vēlāk tā kalpoja kā tranzītnometne Baltkrievijas, Krievijas un Latgales, daži no ieslodzītājiem tika nosūtīti piespiedu darbā uz Vāciju. Nometne atradās nacistu Drošības policijas un Drošības dienesta (SD) pakļautībā. 1941. gada oktobrī SS majors Rūdolfs Lange uzdeva SS leitnantam Gerhardam Maivaldam veikt nometnes celtniecības darbus un pārraudzību.[19]Andrej Angrick and Peter Klein, The “Final Solution” in Riga. Exploitation and Annihilation, 1941-1944. (New York: Berghahn, 2012), 200. 1500 ieslodzītie ebreji no Jumpravmuižas (Jungfernhof) koncentrācijas nometnes un no Rīgas geto uzbūvēja Salaspils nometni 1941.–1942. gada ziemā, strādājot smagos apstākļos un lielā aukstumā.[20]Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs and Rudīte Vīksne, “Salaspils nometne soda nometņu tipoloģijā,” no: Latvijas vēsture 20. gadsimta 40.-90. gados. Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, 21. … Continue reading Apmēram 1000 ebreji šeit gāja bojā. Lielākā daļa no Salaspils nometnes celtniecībā iesaistītajiem ebrejiem bija atvesti uz Latviju tikai 1941. gada decembrī no Vācijas, Austrijas un Čehoslovākijas līdz Šķirotavas dzelzceļa stacijai Rīgā. [21]SALASPILS CAMP (1941-1944) In: https://salaspilsmemorials.lv/en/salaspils-camp/.
Starp nometnēm pastāvēja birokrātiskas atšķirības un Salaspils nometne (pilnajā nosaukumā “Paplašināts policijas cietums un darba audzināšanas nometne”) atradās nevis Koncentrācijas nometņu pārvaldes (IKL, Inspektion der Konzentrationslager ), bet gan Drošības policijas pakļautībā.[22]SALASPILS CAMP (1941-1944) In: https://salaspilsmemorials.lv/en/salaspils-camp/. Lai gan Heinriha Himlera (SS virsnieks, IKL izveidotājs) plānos bija šo vietu pārveidot par oficiālu koncentrācijas nometni, tas nekad nenotika.[23]Kangeris, Neiburgs and Vīksne, “Salaspils nometne soda nometņu tipoloģijā”. Nometnei bija paplašināta cietuma statuss, tomēr nav noliedzamas tās līdzības ar koncentrācijas nometnēm un represīvais raksturs.
Domājams, ka visā nometnes pastāvēšanas laikā tajā atradās ap 21 900 – 23 000 ieslodzīto (vīrieši, sievietes un bērni),[24]Uldis Neiburgs, ”Salaspils nometne. Vēsture un piemiņa”, In: https://vecais.okupacijasmuzejs.lv/lv/latvijas-okupacijas-vesture/nacistiska-okupacija/salaspils-nometne–vesture-un-piemina/. no kuriem bojā gāja vairāk kā 2000 cilvēku.[25]SALASPILS NOMETNE (1941-1944), In: https://salaspilsmemorials.lv/salaspils-nometne/. Ieslodzītie strādāja kūdras ieguvē un ģipša lauztuvēs. Salaspils nometne nebija veidota kā nāves nometne, tomēr daudzi ieslodzītie zaudēja savu dzīvību tās necilvēcīgo apstākļu dēļ. Izplatītākie nāves cēloņi bija infekcijas slimības, nepietiekams uzturs un smagais darbs, kam tika pakļauti ieslodzītie. Mirušo vidū liela daļa ir arī bērni; daži vēsturnieki uzskata, ka nometnē miruši 250-650 bērni,[26]Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs and Rudīte Vīksne, “Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne: 1941-1944”. (Rīga: Lauku Avīze, 2016), 431. savukārt citviet rodama informācija par apbedījumiem ar 632 bērnu (vecumā no 5 līdz 9 gadiem) līķiem.[27]Heinrihs Strods, “Salaspils koncentrācijas nometne 1941. gada oktobris-1944. gada septembris,” in: Latvijas okupācijas muzeja gadagrāmata, 2000. (Rīga: Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja … Continue reading

Autore: Sintija Kapteine

Die Gedenkstätte Salaspils befindet sich auf dem Gelände des ehemaligen Arbeitslagers. Nach der Auflösung des Lagers wurde das öffentliche Gedenken an seine Opfer zunächst nicht als wichtig erachtet, und auf dem Gelände befand sich ein Schießplatz der Roten Armee. Dies änderte sich in der zweiten Hälfte der 1950er Jahre. Nikita Chruschtschows neue Politik hob die Verbrechen Nazideutschlands hervor, insbesondere solche, die gegen Kommunisten und politische Gefangene gerichtet gewesen waren. Ein Nebeneffekt dieser Politik war oft eine Verzerrung der Tatsachen und die Errichtung von Gedenkstätten für einige Nazi-Opfer, während andere Gruppen vergessen wurden.
In Berichten und Ausstellungen aus der Sowjetzeit wurde Salaspils als „größtes Vernichtungslager im Baltikum“ dargestellt, in dem angeblich 53.000 Menschen ermordet wurden, während über das Konzentrationslager in Riga-Mežaparks (Kaiserwald) oder die Tötungsstätten für Juden in Rumbula und Biķernieki keine Angaben gemacht wurden.[28]Angrick and Klein, The “Final Solution” in Riga, S. 235

Die Gedenkstätte wurde am 31. Oktober 1967 eröffnet, als Lettland noch Teil der Sowjetunion war.[29]PAR SALASPILS MEMORIĀLU. Pieejams: https://salaspilsmemorials.lv/par-salaspils-memorialu/. Die visuelle Gestaltung der Gedenkstätte verbindet bildhauerische und architektonische Gestaltungselemente. Sie wurde von den Architekten Gunārs Asaris, Olģerts Ostenbergs, Ivars Strautmanis, Oļegs Zakamennijs und den Bildhauern Ļevs Bukovskis, Oļegs Skarainis und Jānis Zariņš geschaffen.
Das Gelände der Gedenkstätte ist 25 Hektar groß. Hauptmerkmal ist die im Stil des Brutalismus errichtete „Leben-und-Tod“-Mauer, auf der zu lesen ist: „Hinter diesen Toren stöhnt die Erde…“. Die Architekten errichteten die Mauer dort, wo früher der Stacheldrahtzaun des Lagers stand. Im Inneren der Mauer befindet sich eine Galerie, deren neue Ausstellung 2017 eröffnet wurde. Die Ausstellung bietet einen Einblick in die Geschichte des Lagers und viele interessante Fakten über die Gedenkstätte. Sie korrigiert auch gängige Missverständnisse über die deutsche Besatzung und die Geschichte der Gedenkstätte in der Sowjetzeit.
Hinter der Galerie befinden sich ein Festplatz und eine Kranzniederlegungsstelle mit einem Metronom, dessen herzschlagartige Klänge auf dem gesamten Gelände der Gedenkstätte widerhallen. Entlang der halbrunden Straße befinden sich die Fundamente mehrerer Baracken, in denen einst Häftlinge untergebracht waren, und ein Gedenkstein an der Stelle des ehemaligen Galgens. Aber die Objekte, die die Aufmerksamkeit des Betrachters zuerst auf sich ziehen, sind riesige Betonfiguren mit Namen wie „Mutter“, „Die Ungebrochene“, „Die Geschändete“ sowie die Skulpturengruppe „Solidarität“, „Der Eid“ und „Rotfront“.
Die Gedenkstätte Salaspils ist Teil des lettischen Kulturkanons und der staatlichen Liste der geschützten Denkmäler.

Autorin: Sintija Kapteine

Übersetzer: Jan Otto

The Salaspils Memorial is located on the site of the former labour camp. Initially, after the camp was dismantled, public remembrance of its victims was not considered relevant, and a Soviet army firing range was located on the site. The situation changed in the second half of the 1950s. Nikita Khrushchev’s new policies highlighted the crimes of Nazi Germany, especially the ones directed against Communists and political prisoners. A side effect of these policies was often a distortion of facts and the opening of memorials to some Nazi victims, while forgetting others. Soviet reports and Soviet-era exhibitions depicted Salaspils as the “largest death camp in the Baltic” where supposedly 53,000 people were killed, while providing no information about the concentration camp in Riga-Mežaparks (Kaiserwald) or the killing sites of Jews at Rumbula and Biķernieki.[30]Angrick and Klein, The “Final Solution” in Riga, p. 235
The Salaspils Memorial was opened on 31 October 1967,[31]PAR SALASPILS MEMORIĀLU. Pieejams: https://salaspilsmemorials.lv/par-salaspils-memorialu/. when Latvia was still a part of the Soviet Union. The visual design of the memorial combines elements of sculpture and architecture. It was created by architects the Gunārs Asaris, Olģerts Ostenbergs, Ivars Strautmanis, Oļegs Zakamennijs and sculptors Ļevs Bukovskis, Oļegs Skarainis and Jānis Zariņš.
The territory of the memorial is 25 hectares big and its frontal feature is the “Life-and-Death” wall created in brutalism style, which reads “The ground moans behind these gates…”. The architects built the wall where the camp’s barbed wire fence once stood. Inside the wall is a gallery; its new exhibition opened in 2017. This exhibition provides an insight into the camp’s history and many interesting facts about this memorial. It also corrects common misconceptions about the Nazi occupation and the memorial’s history from the Soviet period.
Behind the gallery is a ceremonial square and a wreath-laying post with a metronome, whose heartbeat-like sounds echo throughout the whole territory of the Memorial. Along the semicircular road are the foundations of several barracks as they once stood housing prisoners and a memorial stone in the place of the former gallows. But the objects that first draw the viewer’s attention are giant concrete figures with names such as „Mother“, „The Unbroken“, „The Disgraced“ as well as the sculpture group „Solidarity“, „The Oath“ and „Rot Front“.
The Salaspils Memorial is included in the Latvian cultural canon and the State List of Protected Monuments.

Author: Sintija Kapteine

Salaspils memoriāls atrodas bijušās darba nometnes vietā. Pēc nometnes likvidēšanas publiska tās upuru piemiņa nebija aktuāla un tās teritorijā atradās padomju armijas šautuve, taču situācija mainījās 20. gadsimta 50. gadu otrajā pusē. Ņikitas Hruščova politika paredzēja nacistiskās Vācijas noziegumu uzsvēršanu, īpaši attiecībā uz komunistiem un politiskajiem ieslodzītajiem. Šādas atmiņu politikas blakusefekts bija faktu sagrozīšana un selektīva nacisma upuru piemiņas saglabāšana. Padomju periodā izdotās publikācijas un izstādes attēloja Salaspili kā “lielāko nāves nometni Baltijā”, apgalvojot, ka šeit tika nogalināti 53 000 cilvēku, taču klusēja par koncentrācijas nometni Mežaparkā (Riga-Kaiserwald) un ebreju nogalināšanas vietām Rumbulā un Biķerniekos.[32]Angrick and Klein, The “Final Solution” in Riga, p. 235

Salaspils memoriāls tika atklāts 1967. gada 31. oktobrī,[33]PAR SALASPILS MEMORIĀLU. Pieejams: https://salaspilsmemorials.lv/par-salaspils-memorialu/. Latvijai atrodoties Padomju Savienības sastāvā. Memoriāla vizuālajā noformējumā apvienoti tēlniecības un arhitektūras elementi; tā autori ir arhitekti Gunārs Asaris, Olģerts Ostenbergs, Ivars Strautmanis, Oļegs Zakamennijs un tēlnieki Ļevs Bukovskis, Oļegs Skarainis un Jānis Zariņš.

Memoriāla teritorija ir 25 hektāru liela un tā frontālais objekts ir brutālisma stilā veidotā “Dzīvības-nāves” siena, uz kuras lasāms uzraksts “Aiz šiem vārtiem vaid zeme…”. Šīs siena būvēta nometnes dzeloņstiepļu žoga vietā, bet tagad te atrodas galerija, kurā kopš 2017. gada atrodas ekspozīcija, kas apmeklētājiem sniedz ieskatu nometnes un memoriāla vēsturē, kā arī kliedē mītus, kas par nacististu pastrādātajām šausmām tika izplatīti padomju periodā. Aiz galerijas atrodas ceremoniju laukums un postaments vainagu nolikšanai, kurā iebūvēts metronoms, kura sirdspukstiem līdzīgas skaņas atbalsojas teju visā memoriāla teritorijā. Gar pusapļa formas ceļu atrodas vairāku baraku pamati un piemiņas akmens kādreizējā karātavu vietā, tomēr vispirms uzmanību piesaista milzīgas betona figūras ar zīmīgiem nosaukumiem – „Māte”, „Nesalauztais”, „Pazemotā”, kā arī skulptūru grupa „Solidaritāte”, „Zvērests” un „Rot Front”.

Salaspils memoriāls ir iekļauts Latvijas kultūras kanonā un Valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā.

Autore: Sintija Kapteine

Mediengalerie

References
1 Andrej Angrick and Peter Klein, The “Final Solution” in Riga. Exploitation and Annihilation, 1941-1944. (New York: Berghahn, 2012), S. 200.
2 Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs and Rudīte Vīksne, “Salaspils nometne soda nometņu tipoloģijā,” no: Latvijas vēsture 20. gadsimta 40.-90. gados. Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, 21. sējums. (Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007), S. 228-229; Angrick, Klein, The “Final Solution” in Riga, S. 249.
3, 4, 12, 13, 21, 22 SALASPILS CAMP (1941-1944) In: https://salaspilsmemorials.lv/en/salaspils-camp/.
5, 14, 23 Kangeris, Neiburgs and Vīksne, “Salaspils nometne soda nometņu tipoloģijā”.
6, 15, 24 Uldis Neiburgs, ”Salaspils nometne. Vēsture un piemiņa”, In: https://vecais.okupacijasmuzejs.lv/lv/latvijas-okupacijas-vesture/nacistiska-okupacija/salaspils-nometne–vesture-un-piemina/.
7, 16, 25 SALASPILS NOMETNE (1941-1944), In: https://salaspilsmemorials.lv/salaspils-nometne/.
8 Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs and Rudīte Vīksne, “Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne: 1941-1944”. (Rīga: Lauku Avīze, 2016), S. 431.
9 Heinrihs Strods, “Salaspils koncentrācijas nometne 1941. gada oktobris-1944. gada septembris,” in: Latvijas okupācijas muzeja gadagrāmata, 2000. (Rīga: Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja fonds, 2001), S. 340.
10 Andrej Angrick and Peter Klein, The “Final Solution” in Riga. Exploitation and Annihilation, 1941-1944. (New York: Berghahn, 2012), p. 200.
11 Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs and Rudīte Vīksne, “Salaspils nometne soda nometņu tipoloģijā,” no: Latvijas vēsture 20. gadsimta 40.-90. gados. Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, 21. sējums. (Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007), p. 228-229; Angrick, Klein, The “Final Solution” in Riga, p. 249.
17 Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs and Rudīte Vīksne, “Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne: 1941-1944”. (Rīga: Lauku Avīze, 2016), p. 431.
18 Heinrihs Strods, “Salaspils koncentrācijas nometne 1941. gada oktobris-1944. gada septembris,” in: Latvijas okupācijas muzeja gadagrāmata, 2000. (Rīga: Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja fonds, 2001), p. 340.
19 Andrej Angrick and Peter Klein, The “Final Solution” in Riga. Exploitation and Annihilation, 1941-1944. (New York: Berghahn, 2012), 200.
20 Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs and Rudīte Vīksne, “Salaspils nometne soda nometņu tipoloģijā,” no: Latvijas vēsture 20. gadsimta 40.-90. gados. Latvijas vēsturnieku komisijas raksti, 21. sējums. (Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2007), 228-229; Angrick, Klein, The “Final Solution” in Riga, 249.
26 Kārlis Kangeris, Uldis Neiburgs and Rudīte Vīksne, “Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne: 1941-1944”. (Rīga: Lauku Avīze, 2016), 431.
27 Heinrihs Strods, “Salaspils koncentrācijas nometne 1941. gada oktobris-1944. gada septembris,” in: Latvijas okupācijas muzeja gadagrāmata, 2000. (Rīga: Latvijas 50 gadu okupācijas muzeja fonds, 2001), 340.
28 Angrick and Klein, The “Final Solution” in Riga, S. 235
29, 31, 33 PAR SALASPILS MEMORIĀLU. Pieejams: https://salaspilsmemorials.lv/par-salaspils-memorialu/.
30, 32 Angrick and Klein, The “Final Solution” in Riga, p. 235

Visit our digital city tour: