Im März 1943, während der Besetzung Lettlands durch die Nationalsozialisten, begann der Bau des Konzentrationslagers Kaiserwald in Mežaparks. Hierfür entsendete das NS-Regime 500 Zwangsarbeiter aus dem Konzentrationslager Sachsenhausen nach Riga. [1]Andrej Angrick and Peter Klein, The „Final Solution“ in Riga: Exploitation and Annihilation, 1941-1944 (New York, Oxford: Berghahn Books, 2009), S. 380. Der Reichsführer der SS Heinrich Himmler ordnete im Juli 1943 die vollständige Liquidierung aller Ghettos in Osteuropa an. Rudolf Lange war der Hauptverantwortliche für den Bau der Baracken für Juden in Riga während der Liquidation. Er bemerkte, dass Himmlers Frist „technisch nicht machbar“ war.[2]Angrick and Klein, „Final Solution“, S. 379. Lange und die übrigen Nazis in Riga beschlossen nach dem mühsamen Bau des Lagers Salaspils, mit einigen kleineren Lagern zu beginnen und von dort aus zu expandieren. Bis Ende November 1943 wurden Tausende von Juden aus den aufgelösten Ghettos von Riga, Liepaja und Daugauvpils sowie die Überlebenden des aufgelösten Ghettos von Vilnius in das Konzentrationslager Kaiserwald gebracht.
Kaiserwald war kein Vernichtungslager, sondern eher ein „Registrierungszentrum“, von dem aus die Juden in Außenlager verlegt wurden, von denen es insgesamt 10 gab. Die überwiegende Mehrheit waren lettische und deutsche Juden aus dem Rigaer Ghetto, die in verschiedenen Baracken für Zwangsarbeiter untergebracht waren. Die erwähnten Außenlager wurden bereits 1944 der Zuständigkeit von Kaiserwald unterstellt. Dies führte dazu, dass das KZ Kaiserwald auch eine größere Zahl von Häftlingen aus anderen Teilen Osteuropas aufnahm, darunter Juden, die aus Ungarn und Polen nach Riga deportiert wurden. Im August waren fast alle der etwa 13.000 „registrierten jüdischen Zwangsarbeiter“, die sich noch in Riga aufhielten, in Kaiserwald inhaftiert, darunter auch 95 Personen die als „Nichtjuden“ eingestuft wurden.[3]Angrick and Klein, „Final Solution“, S. 384. Die meisten der ca. 13.000 Häftlinge wurden bis Oktober 1944 ermordet.
Im July 1944 marschierte die Rote Armee in Lettland ein. Dies versetzte die Deutschen in Panik, und sie begannen mit den Vorbereitungen zur Evakuierung der verbleibenden Gefangenen in das Konzentrationslager Stutthof im besetzten Polen. Vor der Abreise ließen sie alle Juden, die entweder über 30 oder unter 18 Jahre alt waren, sowie alle, die eine Straftat begangen hatten oder die harten Bedingungen der Reise nicht überleben konnten, ermorden. Diejenigen, die nicht auf der Reise starben, kamen im September in Stutthof an. Als die Rote Armee Riga am 12./13. Oktober 1944 erreichte, wurde Kaiserwald endgültig geschlossen.
Autor: Kaiser Wagner
Übersetzer: Jan Otto
In March of 1943, during the Nazi occupation of Latvia, the Kaiserwald concentration camp began its construction in Mežaparks. 500 forced laborers from the Concentration Camp Sachsenhausen were sent to Riga to build the new camp.[4]Andrej Angrick and Peter Klein, The „Final Solution“ in Riga: Exploitation and Annihilation, 1941-1944 (New York, Oxford: Berghahn Books, 2009), p. 380. Reichsführer-SS Heinrich Himmler ordered the complete liquidation of all ghettos in Eastern Europe in July of 1943. Rudolf Lange, who became the key adopter of the construction for the barracks for Jews in Riga during the liquidation, remarked that Himmler’s deadline was “technically not feasible”.[5]Angrick and Klein, „Final Solution“, p. 379. Lange and the rest of the Nazis in Riga, after the tiresome building of the Salaspils encampment, decided to start with a few smaller camps and build up from there. By the end of that November, thousands of Jews from the liquidated ghettos of Riga, Liepaja, and Daugauvpils, along with the survivors of the Vilna ghetto liquidation in Lithuania, were placed in the Kaiserwald concentration camp.
Kaiserwald was not an extermination camp, instead it acted more as a “registration center” that moved Jews around to other branches of the camp, of which there were 10 in total. The overwhelming majority of camp inmates were Latvian and German Jews from the Riga ghetto itself, having been made to live in different barracks constructed to support the forced workload. These other branches were brought under the jurisdiction of Kaiserwald as early as 1944, leading to Kaiserwald taking in a larger number of inmates from other places, including Jews who were sent from Hungary and Poland. By August, the planners of the camp had nearly all of the “registered Jewish forced laborers still in Riga”, which was somewhere in the realm of 13.000.[6]Angrick and Klein, „Final Solution“, p. 384. Of these, 95 were gentiles. Nearly all of the almost 13.000 inmates of Kaiserwald concentration camp were murdered by October 1944.
In August of 1944, the Red Army entered Latvia. This sent the Germans into a frenzy whereby they began preparations to evacuate the prisoners to the Stutthof concentration camp in occupied Poland. Before leaving, all Jews that were either over 30 or under 18 were murdered along with anyone that had committed an offense or was unable to survive the harsh conditions of the trip. Those who did not die on the journey arrived at Stutthof in that September. Kaiserwald was finally shut down when the Red Army occupied Riga on October 12/13, 1944.
Author: Kaiser Wagner
Nacistu okupācijas laikā 1943. gada martā Rīgā, Mežaparkā uzsāka koncentrācijas nometnes „Kaiserwald“ būvniecību. Šim nolūkam uz Rīgu nosūtīja 500 piespiedu darba strādniekus no Zaksenhauzenes koncentrācijas nometnes. [7]Andrej Angrick and Peter Klein, The „Final Solution“ in Riga: Exploitation and Annihilation, 1941-1944 (New York, Oxford: Berghahn Books, 2009), lp. 380. SS reihsfīrers Heinrihs Himlers pavēlēja līdz 1943. gada 1. jūlijam pilnībā likvidēt visus geto Austrumeiropā. Rūdolfs Lange, kurš bija galvenais atbildīgais par nometnes baraku celtniecību ebreju izvietošanai Rīgā likvidācijas laikā, atzīmēja, ka Himlera noteiktais termiņš „tehniski nav izpildāms“. [8]Angrick and Klein, The „Final Solution“ in Riga“, lp. 379. Lange un citas nacistu amatpersonas Rīgā, ņemot vērā ilgstošo Salaspils nometnes būvniecības pieredzi, nolēma sākt procesu ar dažu mazāku nometņu celtniecību. 1943. gada novembrī tūkstošiem ebreju no likvidētajiem Rīgas, Liepājas un Daugavpils geto, kopā ar tiem, kas bija palikuši dzīvi pēc Viļņas geto likvidācijas Lietuvā, tika izvietoti Mežaparka koncentrācijas nometnē.
Mežaparks nebija iznīcināšanas nometne, tā darbojās vairāk kā „reģistrācijas centrs“, kas pārvietoja ebrejus uz kādu no citām 10 šīs nometnes daļām. Vairākums nometnes ieslodzīto bija Latvijas un Vācijas ebreji no Rīgas geto, kam lika dzīvot dažādās barakās, kas bija celtas piespiedu darba strādnieku izmitināšanai. Pārējās šīs nometnes nodaļas tika pakļautas „Kaiserwald“ jurisdikcijai jau 1944. gadā, un tādēļ Mežaparkā izvietoja lielu skaitu ieslodzīto no citām vietām, ieskaitot ebrejus, kas bija atsūtīti uz Rīgu no Ungārijas un no Polijas. Augustā nometnes plānotāji ziņoja, ka gandrīz visi „reģistrētie piespiedu darba strādnieki ebreji joprojām atrodas Rīgā“, kopumā tie bija apmēram 13.000 cilvēku. [9]Angrick and Klein, The „Final Solution“ in Riga“, lp. 384. No tiem 95 cilvēkiem nebija ebreju izcelsmes. Gandrīz visus 13.000 koncentrācijas nometnes „Kaiserwald“ ieslodzītos noslepkavoja 1944. gada oktobrī.
1944. gada jūlijā Sarkanā armija ienāca Latvijas teritorijā. Tas radīja apjukumu vācu okupācijas administrācijā, tā bija spiesta sākt sagatavot ieslodzīto evakuāciju uz Štuthofas koncentrācijas nometni okupētajā Polijā. Pirms tam visus ebrejus, kas bija vecāki par 30 un jaunāki par 18 gadiem noslepkavoja, tāpat kā ikvienu, kurš pretojās vai nevarēja izturēt smagos ieslodzīto pārvietošanas apstākļus. Tie, kuri pārdzīvoja ieslodzīto pārvietošanu, 1944. gada septembrī nonāca Štuthofā. Koncentrācijas nometne „Kaiserwald“ beidza pastāvēt, Sarkanajai armijai ienākot Rīgā 1944. gada 12.–13. oktobrī.
Autors: Kaiser Wagner
Tulkotājs: Mārtiņš Mintaurs
Das Denkmal, das sich am südlichen Rand des Stadtteil Mežaparks in Riga befindet, wurde am 29. Juni 2005 errichtet und von der lettischen Bildhauerin Solveiga Vasiljeva entworfen. Das Herzstück ist unter der Erde eingegraben und in der Mitte eines Trapezes platziert. In der Mitte des Trapezes steht eine hohe Metallstruktur, deren Spitze aus transparenten Teilen besteht, die nach außen hin die Form einer Blüte haben. Auf dem Metallsockel der Struktur befinden sich piktografische Zeichnungen, deren Bedeutungen wenig aussagekräftig sind. Ein paar Schritte nördlich des Denkmals befindet sich eine weitere kleine Gedenktafel, und in der Umgebung stehen eine kleine gelbe Kirche sowie einige Wohnblocks aus der Nachkriegszeit. Die sowjetischen Behörden ließen nach den Krieg alles, was an das KZ erinnerte, demontieren und errichteten an seiner Stelle Wohnblocks. Am südlichsten Teil des Denkmals steht geschrieben: „Zum Gedenken an die Opfer des nationalsozialistischen Konzentrationslagers ‚Riga-Kaiserwald‘ und seiner Außenlager,“. Darunter befindet sich ein weiterer Text, der die Zahl der Häftlinge angibt, „mehr als 18.000 inhaftierte Juden aus Litauen, Deutschland, Österreich, der Tschechoslowakei und Ungarn“, mit der Anmerkung, dass die meisten von ihnen „die Befreiung nicht mehr erlebt haben“. Die Inschriften auf dem Denkmal weisen auf die Finanzierung des Denkmals durch die Stadt Riga und die Bundesregierung/Botschaft der Bundesrepublik Deutschland hin. Das Denkmal selbst vermittelt nicht unbedingt einen Eindruck von dem Ausmaß der Grausamkeiten, die hier einst stattfanden, aber es ist ein Zeichen der Reue für die vielen Opfer des Lagers Kaiserwald. Heutzutage sieht man nicht selten einige Bürger Rigas, die um das Denkmal herumgehen und die Inschriften lesen, viele von ihnen mit Eltern und Großeltern.
Autor: Kaiser Wagner
Übersetzer: Jan Otto
The monument, located on the southern edge of Mežaparks in Riga, was erected on June 29th, 2005 and designed by Latvian Sculptor, Solveiga Vasiljeva. The centerpiece is dug in below ground level and placed in the center of a trapezium. In the center of it stands a tall metalstructure, the top of which incorporates transparent pieces pointing outward into a blossomshape. On the metal base of the structure there are pictographic drawings, the meanings of such–bear little significance. A few steps north of the monument is another small plaque, and in the surrounding area stands a small yellow church along with a few residential block buildings built after the World War II. Everything reminiscent of the concentration camp was dismantled by Soviet authorities after the war. In its place they erected the typical Soviet apartment blocks. Written text along the southernmost part of the monument reads, “In memory of the victims of the national socialist concentration camp ‚Riga-Kaiserwald‘ and its subordinate camps,”. Underneath this is another text that gives the toll of inmates, “more than 18.000 imprisoned Jews from Lithuania, Germany, Austria, Czechoslovakia, and Hungary“, with a statement that the majority of which did not “live to see liberation”. The inscriptions on the monument give credit to the monument’s funding by the city of Riga and the Federal government/embassy of Germany. The monument itself doesn’t necessarily give off a sense of the scale of cruelty that once took place here but it does act as a repentance to the many victims of the Kaiserwald camp itself. Nowadays it’s not rare to see a few of the citizens of Riga taking part in walking around the monument and reading its inscriptions, many of them with parents and grandparents alike.
Author: Kaiser Wagner
Piemineklis atrodas Rīgā, Mežaparka rajona dienvidu daļā, to uzstādīja 2009. gada 29. jūnijā un tā autore ir latviešu tēlniece Solveiga Vasiļjeva. Pieminekļa centrālā daļa ir ierakta zemē un balstās uz trapeces veida pamatnes. Tas vidū atrodas augsts metāla struktūra, tās augšagalā ir caurspīdīgas metāla ziedlapiņas. Pie obeliska pamatnes ir piktogrāfiskas zīmes ar dekoratīvu nozīmi. Dažus soļus uz ziemeļiem no pieminekļa ir neliela piemiņas plāksne, un tuvākajā apkārtnē atrodas maza dzeltena baznīca un dažas dzīvojamās ēkas. Pēc kara padomju varas iestādes lika demontēt visu, kas atgādināja koncentrācijas nometni, un tās vietā uzcēla daudzdzīvokļu mājas. Teksts pieminekļa dienvidu pusē vēsta: „Nacionālsociālistu koncentrācijas nometnē „Riga–Kaiserwald“ un tās filiālēs bojā gājušo upuru piemiņai“. Zem šī uzraksta ir teksts, kas sniedz ziņas par ieslodzīto skaitu, minot „vairāk nekā 18.000 ebrejus no Lietuvas, Vācijas, Austrijas, Čehoslovākijas un Ungārijas“, apgalvojot, ka lielākā daļa no viņiem „neizdzīvoja līdz atbrīvošanai“. Pieminekļa uzraksti liecina, ka tā celtniecību finansēja Rīgas pilsētas pašvaldība un Vācijas Federatīvās Republikas valdība resp. tās vēstniecība Latvijā. Piemineklis kopumā nesniedz priekšstatu par šeit notikušās traģēdijas mērogu, taču tas pauž nozēlu par daudzo nometnē „Kaiserwald“ ieslodzīto cilvēku likteni. Mūsdienās diezgan bieži var redzēt, ka pieminekļa tuvumā pastaigājas un tā uzrakstus lasa Rīgas iedzīvotāji, daudzi arī kopā ar saviem vecākiem un vecvecākiem.
Autors: Kaiser Wagner
Tulkotājs: Mārtiņš Mintaurs
| ↑1 | Andrej Angrick and Peter Klein, The „Final Solution“ in Riga: Exploitation and Annihilation, 1941-1944 (New York, Oxford: Berghahn Books, 2009), S. 380. |
|---|---|
| ↑2 | Angrick and Klein, „Final Solution“, S. 379. |
| ↑3 | Angrick and Klein, „Final Solution“, S. 384. |
| ↑4 | Andrej Angrick and Peter Klein, The „Final Solution“ in Riga: Exploitation and Annihilation, 1941-1944 (New York, Oxford: Berghahn Books, 2009), p. 380. |
| ↑5 | Angrick and Klein, „Final Solution“, p. 379. |
| ↑6 | Angrick and Klein, „Final Solution“, p. 384. |
| ↑7 | Andrej Angrick and Peter Klein, The „Final Solution“ in Riga: Exploitation and Annihilation, 1941-1944 (New York, Oxford: Berghahn Books, 2009), lp. 380. |
| ↑8 | Angrick and Klein, The „Final Solution“ in Riga“, lp. 379. |
| ↑9 | Angrick and Klein, The „Final Solution“ in Riga“, lp. 384. |
Visit our digital city tour:
