In der Nacht vom 13. auf den 14. Juni 1941 deportierte die sowjetische Staatssicherheit NKWD mehr als 15.400 lettische Einwohner aus dem Staatsgebiet Lettlands. 32,3 % der Deportierten waren Kinder unter 20 Jahren, 17,4 % waren unter 10 Jahre alt. [1]Indulis Zālīte und Sindija Dimante, “Četrdesmito gadu deportācijas. Struktūranalīze.” in: In SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs, Zuletzt abgerufen: 11.12.2023. … Continue reading Nur wenige der Kleinkinder in den Waggons überlebten, da ihr Immunsystem noch nicht entwickelt war. Von der ersten Massendeportation aus dem lettischen Staatsgebiet waren vor allem Stadtbewohner betroffen. An den Sammelstellen trennte der NKWD alle Familien – die Männer wurden ins Gefängnis gebracht und vor Gericht gestellt. Der Rest wurde in speziellen Lagern in Sibirien und der kasachischen SSR inhaftiert. [2]Ainārs Bambals (ed.), Aizvestie 1941. gada 14. jūniijs (Riga: Nordik, 2007), S. 10 – 14. Die Rückkehr nach Lettland war für die Deportierten schwierig. 1946 reagierte das Ministerium der LSSR auf Bitten, die Rückkehr der Kinder zu organisieren, und brachte insgesamt 1.300 Kinder nach Lettland zu Verwandten oder in Waisenhäuser zurück. Viele wurden jedoch später erneut festgenommen und in die Lager in Sibirien zurückgebracht. Die Situation verbesserte sich erst nach dem Tod Joseph Stalins 1953. [3]Turpat, S. 19. Das Ziel der Deportation war es, den Widerstand der lettischen Gesellschaft gegen die Sowjetisierung zu brechen. Die sowjetische Regierung versuchte dies nicht nur durch die gezielte Bekämpfung bestimmter einzelner Gegner des Sowjetstaates zu erreichen, sondern durch die Neutralisierung ganzer gesellschaftlicher Gruppen. Dazu gehörten Personen, die vom sowjetischen Regime aufgrund formaler Kriterien (soziale Zugehörigkeit, frühere politische und berufliche Tätigkeit) [4]Daina Bleiere, “1949. gada 25. marta deportācija Latvijā.” In: Nacionālā enciklopēdija. Zuletzt abgerufen 11.12.2023. https://enciklopedija.lv/skirklis/108424. (abgerufen: 11.12.2023.) nur als potenziell feindselig und unerwünscht angesehen wurden.
Nach dem Zweiten Weltkrieg besetzte und annektierte die Führung der UdSSR erneut das Baltikum, welches bereits 1940 besetzt worden war. Auch Lettland fiel erneut unter sowjetische Herrschaft. Ziel der UdSSR war es nun, die Sowjetisierung des Baltikums zu vollenden. Zur Festigung des Sowjetregimes nahm der NKWD nun vor allem einzelne Bauernhöfe ins Visier und vertrieb mehr als 10.000 Familien oder 42.125 Menschen.[5]Andra Ābolina (ed.), Aizvestie 1949. gada 25. marts ((Riga: Nordik, 2007), S. 9-10. Die sowjetischen Behörden betrachteten kleine, unabhängige Landwirte als unerwünscht, weil sie sich der Kollektivierung bzw. der Zusammenlegung von Einzelhöfen zu Kolchosen widersetzten. 31,95 % der 1949 Deportierten waren Kinder unter 20 Jahren, 14 % waren unter 10 Jahre alt.[6]Indulis Zālīte und Sindija Dimante, „Struktūranalīze.“ (abgerufen: 07.12.2023.) Oft mussten die Kinder mit ansehen, wie ihre jüngeren Brüder und Schwestern die harten Bedingungen nicht überlebten. Diejenigen, die überlebten, konnten erst nach dem Tod Stalins in ihr Heimatland Lettland zurückkehren. Am 16. Juli 1954 durften alle Kinder, die nach dem 31. Dezember 1937 geboren waren, in ihre Heimat zurückkehren. Die übrigen Deportierten konnten 1958 zurückkehren.[7]Andra Ābolina (ed.), Aizvestie 1949. gada 25. marts ((Riga: Nordik, 2007), S. 17-24.
Autor:innen: Ance Skuja, Irita Skrauča
Übersetzer: Jan Otto
In 1941, on the night of June 13 to 14, the Soviet state security NKVD deported more than 15.400 Latvian residents from the territory of Latvia. 32.3% of the deportees were children under the age of 20, 17.4% were under the age of 10.[8]Indulis Zālīte and Sindija Dimante, “Četrdesmito gadu deportācijas. Struktūranalīze.” In: SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs, Last viewed 11.12.2023. … Continue reading Few of the infants in the wagons survived because their immunity was not yet developed. The first mass deportation from the territory of Latvia affected mostly urban residents. At the collection points, the NKVD separated all families — the men were taken to prison and put on trial. The rest was imprisoned in special camps in Siberia and Soviet Kazakhstan.[9]Ainārs Bambals (ed.), Aizvestie 1941. gada 14. jūniijs (Riga: Nordik, 2007), p. 10 – 14. Returning back to Latvia was difficult for the deportees. In 1946, the Ministry of the LPSR responded to requests to organize the return of the children, bringing a total of 1.300 children back to Latvia to relatives or orphanages. However, many were detained once again later and brought back to the camps in Siberia. The situation only improved after the death of Joseph Stalin in 1953.[10]Turpat, p. 19. The purpose of the deportation was to break the Latvian society’s resistance to the Sovietization. The Soviet government tried to achieve this, not only by targeting specific opponents of the Soviet state, but by neutralizing entire social groups. This included people considered only potentially hostile and undesirable by the Soviet regime, based on formal criteria (social affiliation, previous political and professional activity).[11]Daina Bleiere, “1949. gada 25. marta deportācija Latvijā.” in: Nacionālā enciklopēdija. Last viewed 11.12.2023. https://enciklopedija.lv/skirklis/108424. (viewed 11.12.2023.)
After the Second World War, the leadership of the USSR once again occupied and annexed territories in the Baltics, which had already been occupied in 1940, including Latvia. Their aim was now to complete the Sovietization of the area. With the same goal — to strengthen the Soviet regime — the NKVD now mostly targeted individual farms, evicting more than 10.000 families or 42.125 people.[12]Andra Ābolina (ed.), Aizvestie 1949. gada 25. marts ((Riga: Nordik, 2007), p. 9-10. The Soviet authorities considered small, independent farmers undesirable because they resisted the collectivization, or the merging of individual farms into kolkhozes. 31.95% of those deported in 1949 were children under the age of 20, 14% were under the age of 10.[13]Indulis Zālīte and Sindija Dimante, „Struktūranalīze.“ (viewed 07.12.2023.) Often, children had to watch how their younger brothers or sisters did not survive under the harsh conditions. For those who survived, returning home to the territory of Latvia was only possible after Stalin’s death. On July 16, 1954, all children born after December 31, 1937 were allowed to return to their homeland. The remaining deportees could return in 1958.[14]Andra Ābolina (ed.), Aizvestie 1949. gada 25. marts ((Riga: Nordik, 2007), p. 17-24.
Authors: Ance Skuja, Irita Skrauča
1941. gadā, naktī no 13. uz 14. jūniju no Latvijas teritorijas tika izsūtīti vairāk nekā 15.400 Latvijas pilsoņu, no tiem 32,3% deportēto bijuši bērni vecumā līdz 20 gadiem, 17,4% – līdz 10 gadiem.[15]Indulis Zālīte un Sindija Dimante, “Četrdesmito gadu deportācijas. Struktūranalīze.” No: SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs, Pēdējo reizi precizēts 11.12.2023. … Continue reading Reti kurš zīdainis, kurš atradās vagonā izdzīvoja, jo viņu imunitāte nebija vēl izveidojusies. Uzsākās pirmā masveida deportācijas akcija no Latvijas teritorijas, kura lielākoties skāra pilsētu iedzīvotājus. Savākšanas punktos ģimenes nošķīra – vīriešiem bija jādodas uz atsevišķiem vagoniem. Daļu izsūtīto nekavējoties arestēja un nogādāja cietumos. Pārējie tika nometināti darba nometnēs Sibīrijā un Kazahstānā.[16]Ainārs Bambals (ed.), Aizvestie 1941. gada 14. jūniijs (Riga: Nordik, 2007), 10 – 14. lpp. Atgriešanās atpakaļ Latvijā deportētajiem bija sarežģīti, 1946. gadā LPSR izglītības ministrija atsaucās uz lūgumiem organizēt izsūtīto bērnu atgādāšanu atpakaļ, kopumā atgādājot pie radiniekiem vai bērnu namos 1.300 bērnus. Tas ievadīja deportēto bērnu atgriešanas lietu, tomēr daudzi tika aizturēti un nogādāti atpakaļ. Situācija uzlabojās pēc Josifa Staļina nāves.[17]Turpat, 19.lpp. Deportācijas mērķis bija salauzt jebkādu pretestību padomju okupācijai. To padomju vara centās panākt, nevis vēršoties pret konkrētiem padomju okupācijas režīma pretiniekiem, bet gan neitralizējot veselas sociālās grupas, kuras tika uzskatītas par potenciāli naidīgām un padomju okupācijas varai nevēlamām, pamatojoties uz formāliem kritērijiem (sociālā piederība, iepriekšējā politiskā un profesionālā darbība).[18]Daina Bleiere, “1949. gada 25. marta deportācija Latvijā.” No: Nacionālā enciklopēdija. Pēdējo reizi precizēts 11.12.2023. https://enciklopedija.lv/skirklis/108424. (skatīts 11.12.2023.)
Pēc Otrā pasaules kara, Padomju Sociālistisko Republiku Savienības vadība 1939. – 1940. gada okupētajās un anektētajās teritorijās, tostarp Latvijā centās pabeigt 1940. – 1941. gada apgabala sovjetizāciju. Ar tādu pašu mērķi – nostiprināt okupācijas režīmu, lielākoties vēršoties pie individuālajām zemnieku saimniecībām, izvedot vairāk nekā 10.000 ģimenes jeb 42.125 cilvēkus.[19]Andra Ābolina (ed.), Aizvestie 1949. gada 25. marts ((Riga: Nordik, 2007), 9-10. lpp. Starp izsūtītajiem 31,95% bija bērni vecumā līdz 20 gadiem, 14% – līdz 10 gadiem.[20]Zālīte, Indulis., Dimante, Sindija. Struktūranalīze. (skatīts 07.12.2023.) Nereti bērniem vajadzēja noskatīties kā viņu mazākie brāļi/ māsas vilciena skarbajos apstākļos neizdzīvo. Individuālās zemnieku saimniecības jeb sīkzemnieki bija nevēlami, jo tie pretojās kolektivizācijai jeb individuālo saimniecību apvienošanai kolhozos. Atgriešanās Latvijas teritorijā bija iespējama pēc 1953. gada, 1954.gada 16.jūlijā atpakaļ dzimtenē atgriezties ļāva bērniem, kuru dzimšanas datums bija pēc 1937.gada 31.decembra. Pārējie varēja atgriezties 1958. gadā.[21]Andra Ābolina (ed.), Aizvestie 1949. gada 25. marts ((Riga: Nordik, 2007), 17-24. lpp.
Autori: Ance Skuja, Irita Skrauča
Das Denkmal „Bārenīte“ aus finnischem grauem Granit wurde am 14. Juni 2008 enthüllt. Es ist allen Kindern gewidmet, die zwischen 1941 und 1949 aus Lettland nach Sibirien deportiert wurden. „Bārenīte“ befindet sich im Zentrum Rigas, in der Nähe des Präsidentenpalastes. Das Denkmal wurde erst zehn Jahre nach dem ersten Entwurf errichtet. Bereits 1998 hatten der Architekt Jānis Alksnis und der Bildhauer Jānis Karlovs den ersten Platz im Wettbewerb für das Denkmal zum Gedenken an die Opfer der Deportation gewonnen. Der Hauptgrund für die Verzögerung des Baus war der anfängliche Einspruch gegen den Standort des Denkmals in der Nähe des Präsidentenpalastes. Das Denkmal spiegelt ein Bild wider, in dem es dem Künstler gelungen ist, die Unterdrückung des Volkes, den Geist des Widerstands und den Glauben an eine höhere Macht lebendig werden zu lassen. „Bārenīte“, was mit Waisenkind übersetzt werden kann, ist ein symbolisches Bild für die Erinnerungen des Bildhauers. Nach seinen eigenen Worten handelt es sich nicht um ein weinendes, erschöpftes Geschöpf, sondern um ein Mädchen voller geistiger Kraft und Hartnäckigkeit, das sich danach sehnt, in seine Heimat zurückzukehren.
Am 14. Juni 1941 wurde die gesamte Familie des Bildhauers Jānis Karlovs nach Sibirien deportiert. Das NKWD deportierte die Mutter, die Großeltern und drei kleine Kinder in die Region Krasnojarsk, während der Vater separat in das Lager Solikamsk gebracht wurde. Er wurde weniger als ein Jahr später hingerichtet. Der jüngste Bruder Māris, der noch nicht einmal ein Jahr alt war, wurde von seiner Großmutter mütterlicherseits vor der Deportation gerettet. Doch auch er entkam der Deportation schlussendlich nicht – das NKWD deportierte Māris 1949 nach Sibirien. Mit Hilfe des Internationalen Roten Kreuzes kehrten Jānis und seine Schwester 1946 in ihr Heimatland zum Bruder ihres Vaters und zu den Eltern der Mutter zurück. Die Mutter kehrte erst nach 16 Jahren – im Jahr 1957 – zurück. Das Schicksal von Māris ist unbekannt.
„Bārenīte“ ist Eigentum der Stiftung „Kinder Sibiriens“. Dzintra Geka, die Vertreterin der Stiftung „Kinder Sibiriens“, sagte, das Denkmal „Bārenīte“ erinnere daran, dass Kinder überall auf der Welt aufgrund politischer Konflikte am meisten leiden. Von den viertausend Kindern Sibiriens – kleine Jungen und Mädchen, die das NKWD zusammen mit ihren Eltern vertrieben und als Kriminelle deportiert hat – hat nur die Hälfte die Deportation überlebt. Diese Überlebenden sind inzwischen alt und die letzten, die ein echtes und direktes Zeugnis über das Schicksal der Letten in Sibirien ablegen können.
Für seinen schöpferischen Beitrag zur lettischen Bildhauerei und die Schaffung des Denkmals „Bārenīte“ erhielt Jānis Karlovs den Orden der Drei Sterne, die höchste Auszeichnung Lettlands.
Autor:innen: Ance Skuja, Irita Skrauča
Übersetzer: Jan Otto
The monument “Bārenīte”, carved in Finnish gray granite, was unveiled on June 14, 2008. It is dedicated to all the children deported from Latvia to Siberia in 1941 and 1949. “Bārenīte” is located in central Riga, near the Presidental palace. The monument was built ten years after it was first conceived. Already in 1998, architect Jānis Alksnis and sculptor Jānis Karlovs had won the first place in the monument competition dedicated to the memory of the deportation victims. The main reason for the delay in the construction was the initial objection against the location of the monument so near to the presidential palace. The monument reflects an image where the artist managed to bring to life the oppression of the people, the spirit of resistance and faith in a higher power. “Bārenīte”, which can be translated as orphan, is a symbolic image of the sculptor’s memories. In to his own words, it is not a crying, exhausted creature, but a girl full of spiritual strength and stubbornness, who longs to return to her homeland.
On June 14, 1941, the whole family of the sculptor Jānis Karlovs was sent to Siberia. The NKVD deported the mother, grandparents and three small children to the Krasnoyarsk region, while they sent the father separately to the Solikamsk camp. He was executed less than a year later. The youngest brother Māris, who was not yet a year old, was saved from deportation by his maternal grandmother. However, he did not escape deportation either — the NKVD deported Māris to Siberia in 1949. In 1946, with the help of the International Red Cross, Jānis and his sister returned to their homeland to their father’s brother and mother’s parents. The mother returned only after 16 years — in 1957. The fate of Māris is unknown.
“Bārenīte” is the property of the Children of Siberia foundation. Dzintra Geka, the representative of the „Children of Siberia“ foundation, has said that the monument “Bārenīte” is a reminder that children all over the world suffer most mercilessly due to political conflicts. Of the four thousand children of Siberia – little boys and girls, who the NKVD expelled together with their parents and deported as criminals — only half survived the deportation. These survivors have now reached old age and are the last ones who can give real and direct testimony about the fate of Latvians in Siberia.
For the creative contribution to Latvian sculpture and the creation of the monument “Bārenīte” Jānis Karlovs received the Order of Three Stars, the highest award in Latvia.
Authors: Ance Skuja, Irita Skrauča
Somu pelēkā granītā kaltais piemineklis “Bārenīte” tika atklāts 2008. gada 14. jūnijā. Visiem 1941. un 1949. gadā no Latvijas uz Sibīriju deportētajiem bērniem veltītā “Bārenīte” atrodas Rīgā, pie Valsts prezidenta pils, aptuveni 1,6 kilometru attālumā no Rīgas centra. Piemineklis tika uzbūvēts ar gandrīz desmit gadu nokavēšanos – jau 1998.gadā arhitekta Jāņa Alkšņa un tēlnieka Jāņa Karlova ideja ieguva pirmo vietu deportācijas upuru piemiņai veltītajā pieminekļa konkursā. Galvenais kavēšanās iemesls bija iebildumi pret pieminekļa atrašanās vietu. Piemineklis atspoguļo tēlu, kurā māksliniekam izdevies iedzīvināt tautas apspiešanu, pretošanās garu un ticību augstākam spēkam.
1941. gada 14. jūnijā visa tēlnieka Jāņa Karlova ģimene tika izsūtīta uz Sibīriju. Māte, vecvecāki un trīs mazi bērni tika nosūtīti uz Krasnojarskas apgabalu, savukārt tēvs atsevišķi tika nosūtīts uz Soļikamskas nometni, kur pēc nepilna gada viņam tika izpildīts nāvessods. Jaunāko brāli Māri, kuram vēl nebija gadu, no izsūtījuma izglāba mātes māte. Taču arī no izsūtīšanas neizbēga – Māris 1949. gadā tika izsūtīts uz Sibīriju. Ar Starptautiskā Sarkanā Krusta palīdzību 1946. gadā Jānis ar māsu atgriezās dzimtenē pie tēva brāļa un mātes vecākiem. Māte atgriezās tikai pēc 16 gadiem – 1957. gadā. Māra liktenis nav zināms.
“Bārenīte” ir fonda “Sibīrijas bērni” īpašums un fonda “Sibīrijas bērni” pārstāve Dzintra Geka sacījusi, ka piemineklis “Bārenīte” ir atgādinājums, ka bērni visā pasaulē visnežēlīgāk cieš no politiskām nostādnēm. konflikti. No četriem tūkstošiem Sibīrijas bērnu – tie mazie zēni un meitenes, kuri kopā ar vecākiem padomju varas padzītie un notiesātie tika tikai uzskaitīti un izsūtīti kā noziedznieki un tikai puse izdzīvoja. Izdzīvojušie ir sasnieguši vecumu un ir pēdējie, kas var sniegt patiesas un tiešas liecības par latviešu likteņiem Sibīrijā.
Par radošo ieguldījumu Latvijas tēlniecībā un pieminekļa “Bārenīte” veidošanu Jānis Karlovs saņēma Triju Zvaigžņu ordeni.
Autori: Ance Skuja, Irita Skrauča
| ↑1 | Indulis Zālīte und Sindija Dimante, “Četrdesmito gadu deportācijas. Struktūranalīze.” in: In SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs, Zuletzt abgerufen: 11.12.2023. http://lpra.vip.lv/strukturanalize.html. (abgerufen: 07.12.2023.) |
|---|---|
| ↑2 | Ainārs Bambals (ed.), Aizvestie 1941. gada 14. jūniijs (Riga: Nordik, 2007), S. 10 – 14. |
| ↑3 | Turpat, S. 19. |
| ↑4 | Daina Bleiere, “1949. gada 25. marta deportācija Latvijā.” In: Nacionālā enciklopēdija. Zuletzt abgerufen 11.12.2023. https://enciklopedija.lv/skirklis/108424. (abgerufen: 11.12.2023.) |
| ↑5 | Andra Ābolina (ed.), Aizvestie 1949. gada 25. marts ((Riga: Nordik, 2007), S. 9-10. |
| ↑6 | Indulis Zālīte und Sindija Dimante, „Struktūranalīze.“ (abgerufen: 07.12.2023.) |
| ↑7 | Andra Ābolina (ed.), Aizvestie 1949. gada 25. marts ((Riga: Nordik, 2007), S. 17-24. |
| ↑8 | Indulis Zālīte and Sindija Dimante, “Četrdesmito gadu deportācijas. Struktūranalīze.” In: SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs, Last viewed 11.12.2023. http://lpra.vip.lv/strukturanalize.html. (viewed 07.12.2023.) |
| ↑9 | Ainārs Bambals (ed.), Aizvestie 1941. gada 14. jūniijs (Riga: Nordik, 2007), p. 10 – 14. |
| ↑10 | Turpat, p. 19. |
| ↑11 | Daina Bleiere, “1949. gada 25. marta deportācija Latvijā.” in: Nacionālā enciklopēdija. Last viewed 11.12.2023. https://enciklopedija.lv/skirklis/108424. (viewed 11.12.2023.) |
| ↑12 | Andra Ābolina (ed.), Aizvestie 1949. gada 25. marts ((Riga: Nordik, 2007), p. 9-10. |
| ↑13 | Indulis Zālīte and Sindija Dimante, „Struktūranalīze.“ (viewed 07.12.2023.) |
| ↑14 | Andra Ābolina (ed.), Aizvestie 1949. gada 25. marts ((Riga: Nordik, 2007), p. 17-24. |
| ↑15 | Indulis Zālīte un Sindija Dimante, “Četrdesmito gadu deportācijas. Struktūranalīze.” No: SAB Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs, Pēdējo reizi precizēts 11.12.2023. http://lpra.vip.lv/strukturanalize.html. (skatīts 07.12.2023.) |
| ↑16 | Ainārs Bambals (ed.), Aizvestie 1941. gada 14. jūniijs (Riga: Nordik, 2007), 10 – 14. lpp. |
| ↑17 | Turpat, 19.lpp. |
| ↑18 | Daina Bleiere, “1949. gada 25. marta deportācija Latvijā.” No: Nacionālā enciklopēdija. Pēdējo reizi precizēts 11.12.2023. https://enciklopedija.lv/skirklis/108424. (skatīts 11.12.2023.) |
| ↑19 | Andra Ābolina (ed.), Aizvestie 1949. gada 25. marts ((Riga: Nordik, 2007), 9-10. lpp. |
| ↑20 | Zālīte, Indulis., Dimante, Sindija. Struktūranalīze. (skatīts 07.12.2023.) |
| ↑21 | Andra Ābolina (ed.), Aizvestie 1949. gada 25. marts ((Riga: Nordik, 2007), 17-24. lpp. |
Visit our digital city tour:
