Der Wald von Rumbula, 12 km vom Rigaer Stadtzentrum entfernt, wurde 1941 zum Massengrab für ca. 25.000 Jüdinnen und Juden. Der Anfang November 1941 nach Riga abgeordnete Höhere SS- und Polizeiführer für das Ostland Friedrich Jeckeln, der zuvor in der Ukraine am Massaker von Babyn Jar federführend beteiligt war, organisierte am 30. November und 8. Dezember 1941 die Erschießung der Mehrzahl der Rigaer Jüdinnen und Juden.
Nach Einmarsch der deutschen Truppen in Riga hatten die NS-Besatzer ein Ghetto eingerichtet und alle jüdischen Einwohner Rigas gezwungen, dorthin umzuziehen. Am 25. Oktober 1941 waren 29.602 Jüdinnen und Juden im Rigaer Ghetto registriert.[1]Andrej Angrick; Peter Klein, Die Endlösung in Riga: Ausbeutung und Vernichtung, 1941-1944 (Darmstadt: Wissenschaftliche Buchgesellschaft, 2006), S. 127. Zur gleichen Zeit beschloss die SS-Führung in Berlin die Deportation aller “Reichsjuden” nach Osten.
Bei seinem Besuch in Berlin am 10.-12. November erhielt Friedrich Jeckeln von Heinrich Himmler persönlich den Auftrag, das Rigaer Ghetto zu räumen, um Platz für deportierte Jüdinnen und Juden aus Deutschland und Österreich zu schaffen.[2]Angrick; Klein, Die Endlösung in Riga, S. 139-40. Diesen Auftrag setzte er direkt nach seiner Ankunft in Riga in die Tat um. Mit Jeckeln kamen ca. 50 erfahrene SS-Männer nach Riga, Mitglieder der Einsatzgruppen, die in der Ukraine an der Ermordung der dortigen jüdischen Bevölkerung beteiligt gewesen waren. Sie waren auch die hauptsächlichen Schützen bei den beiden Rumbula-Aktionen.
Im Vorfeld der ersten Erschießungsaktion am 30. November hatte die zivile Rigaer NS-Verwaltung 4.000 arbeitsfähige jüdische Männer und 300 Schneiderinnen von den anderen Ghetto-Insassen getrennt.[3]Andrew Ezergailis, The Holocaust in Latvia 1941-1944. The Missing Center (Riga: The Historical Institute of Latvia, 1996), S. 248. Die Mehrzahl der am 30. November und 8. Dezember in Rumbula Erschossenen waren daher Frauen, Alte und Kinder.
Vor ihrer Ermordung mussten die Gefangenen in Kolonnen von je 500 bis 1.000 Personen vom Rigaer Ghetto in das 10 km entfernte Rumbula laufen.[4]Angrick; Klein, Die Endlösung in Riga, S. 143. Wer sich weigerte oder zu schwach war, wurde an Ort und Stelle erschossen.[5]Frida Michelson, Ich überlebte Rumbula (Hamburg: Europäische Verlagsanstalt, 2020), S. 56-58. Den Weg sicherten ca. 1.700 deutsche Schutzpolizisten sowie lettische Hilfskräfte.[6]Ezergailis, The Holocaust in Latvia 1941-1944, S. 246. In Rumbula hatte Jeckeln im Vorfeld von sowjetischen Kriegsgefangenen sechs Gruben ausheben lassen. Die Juden mussten sich auszuziehen, sich nur in Unterwäsche bekleidet mit dem Gesicht nach unten in die Gruben legen und wurden mit einem Genickschuss erschossen.[7]Ezergailis, The Holocaust in Latvia 1941-1944, S. 241, 253. Jeckeln selbst überwachte die Erschießungen.
Der erste Transport mit 1053 Berliner Jüdinnen und Juden war bereits in der Nacht vom 29. auf den 30. November 1941 am Bahnhof Riga-Šķirotava, 3 km von Rumbula entfernt eingetroffen. Da das Rigaer Ghetto zu diesem Zeitpunkt noch nicht leer war, ordnete Jeckeln die Überführung des Transports nach Rumbula an, wo sie gemeinsam mit den Rigaer Juden erschossen wurden.[8]Angrick; Klein, Die Endlösung in Riga, S. 160-1; Ezergailis, The Holocaust in Latvia 1941-1944, S. 253.
Autorin: Katja Wezel
In 1941, the Rumbula forest, 12km outside of the Riga city center, became a mass grave for approximately 25,000 Jews. The Higher SS and Police Leader for Ostland Friedrich Jeckeln, who had previously played a leading role in the Babi Yar massacre in the Ukraine, organized the shooting of the majority of Riga’s Jews on 30 November and 8 December 1941.
After German troops had occupied Riga in July 1941, Nazi authorities set up a ghetto and forced the entire Jewish population of Riga to move there. On October 25, 1941, 29,602 Jews were registered in the Riga ghetto.[9]Andrej Angrick; Peter Klein, Die Endlösung in Riga: Ausbeutung und Vernichtung, 1941-1944 (Darmstadt: Wissenschaftliche Buchgesellschaft, 2006), p. 127. Around the same time, the SS leadership in Berlin decided to deport all „Reich Jews“ to the East.
During a visit to Berlin on November 10-12, 1941, Friedrich Jeckeln received the order from Heinrich Himmler to clear the Riga Ghetto and make room for deported Jews from Germany and Austria.[10]Angrick; Klein, Die Endlösung in Riga, pp. 139-40. After his arrival in Riga he carried out this order almost immediately. With Jeckeln about 50 experienced SS men came to Riga. They were members of the Einsatzgruppen who had already been involved in the murder of the Jewish population in Kiev, Ukraine. They were also the main shooters during the two Rumbula actions.
In the run-up to the first shooting operation on November 30, the civilian Nazi administration in Riga separated 4,000 able-bodied Jewish men and 300 female tailors as workforce from the other ghetto inmates.[11]Andrew Ezergailis, The Holocaust in Latvia 1941-1944. The Missing Center (Riga: The Historical Institute of Latvia, 1996), p. 248. The majority of those shot in Rumbula on November 30 and December 8 were therefore women, old people and children.
Before being murdered, the prisoners had to walk in columns of 500 to 1,000 people from the Riga ghetto to Rumbula.[12]Angrick; Klein, Die Endlösung in Riga, p. 143. Those who were too weak or refused were shot on the spot.[13]Frida Michelson, Ich überlebte Rumbula (Hamburg: Europäische Verlagsanstalt, 2020), pp. 56-58. Around 1,700 members of the German security police and Latvian auxiliaries secured the route.[14]Ezergailis, The Holocaust in Latvia 1941-1944, p. 246. In Rumbula, Jeckeln had had six pits dug in advance by Soviet prisoners of war. The Jews were forced to undress, lie face down in the pits wearing only their underwear and were shot in the neck.[15]Ezergailis, The Holocaust in Latvia 1941-1944, p. 241, 253. Jeckeln himself supervised the shootings.
The first transport of 1053 Berlin Jews had already arrived at Riga-Šķirotava station, 3 km from Rumbula, on the night of November 29-30, 1941. As the Riga ghetto was not yet empty at this time, Jeckeln ordered the Jews to be transferred to Rumbula, where they were shot together with the Riga Jews.[16]Angrick; Klein, Die Endlösung in Riga, p. 160-161; Ezergailis, The Holocaust in Latvia 1941-1944, p. 253.
Author: Katja Wezel
1941. gadā Rumbulas mežs apmēram 12 km no Rīgas centra kļuva par vietu, kurs noslepkavoja apmēram 25000 ebreju. Frīdrihs Jekelns, augstākais SS un policijas spēku komandieris Ostlandē, kurš pirms tam organizēja masu slepkavību Babij Jarā Ukrainā, 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī Rumbulā organizēja masu slepkavību, kurā nogalināja lielāko daļu Rīgas ebreju.
Pēc tam, kad vācu armija 1941. gada jūlijā okupēja Rīgu, nacisti organizēja geto un piespieda visu Rīgas ebreju kopienu pārcelties uz šo rajonu Rīgas austrumu priekšpilsētā. 1941. gada 25. oktobrī Rīgas geto bija reģistrēti 29602 ebreji.[17]Andrej Angrick; Peter Klein, Die Endlösung in Riga: Ausbeutung und Vernichtung, 1941-1944 (Darmstadt: Wissenschaftliche Buchgesellschaft, 2006), lp. 127. Apmēram tajā pašā laikā nacistu vadība Berlīnē nolēma deportēt visus “reiha ebrejus” uz okupētajiem austrumu apgabaliem.
Komandējuma laikā Berlīnē 1941. gada 10.–12. novembrī Frīdrihs Jekelns saņēma Heinriha Himlera pavēli atbrīvot Rīgas geto teritoriju no Vācijas un Austrijas deportējamo ebreju izvietošanai.[18]Angrick; Klein, Die Endlösung in Riga, lp. 139-40. Pēc atgriešanās Rīgā Jekelns šo pavēli izpildīja gandrīz nekavējoties. Kopā ar Jekelnu Rīgā ieradās vēl apmēram 50 pieredzējuši SS vīri. Tie bija speciālo vienību (Einsatzgruppen) pārstāvji, kuri jau bija piedalījušies ebreju iedzīvotāju iznīcināšanā Kijivā, Ukrainā. Viņi bija galvenie cilvēku šāvēji arī abās Rumbulas akcijās.
Sagatavojot pirmo masu slepkavības akciju 30. novembrī, nacistu civilā pārvalde Rīgā vispirms nošķīra no pārējiem geto iemītniekiem 4000 darba spējīgus ebreju vīriešus un 300 sievietes šuvējas.[19]Andrew Ezergailis, The Holocaust in Latvia 1941-1944. The Missing Center (Riga: The Historical Institute of Latvia, 1996), lp. 248. Līdz ar to lielākā daļa no 30. novembrī un 8. decembrī Rumbulā nogalinātajiem ebrejiem bija sievietes, veci cilvēki un bērni.
Pirms geto iemītnieku noslepkavošanas viņiem nācās kājām doties no Rīgas uz Rumbulu 500 līdz 1000 cilvēku lielās kolonās.[20]Angrick; Klein, Die Endlösung in Riga, lp. 143. Tos, kuri bija pārāk vāji vai atteicās iet, nošāva uz vietas.[21]Frida Michelson, Ich überlebte Rumbula (Hamburg: Europäische Verlagsanstalt, 2020), lp. 56-58. Gājiena apsardzi nodrošināja apmēram 1700 vīru no vācu drošības policijas un latviešu palīgpolicijas vienībām.[22]Ezergailis, The Holocaust in Latvia 1941-1944, lp. 246. Rumbulā pēc Jeklena pavēles padomju karagūstekņi bija izrakuši 6 dziļas tranšejas. Ebrejus piespieda izģērbties līdz apakšveļai, lika viņiem nogulties ar seju uz leju un nogalināja ar šāvienu pakausī.[23]Ezergailis, The Holocaust in Latvia 1941-1944, lp. 241, 253. Jekelns personiski pārraudzīja šaušanas norisi.
Jau 1941. gada 29.–30. novembra naktī Rīgas–Šķirotavas dzelzceļa stacijā, 3 km no Rumbulas, ieradās pirmais dzelzceļa sastāvs ar 1053 ebrejiem no Berlīnes. Tā kā Rīgas geto tobrīd vēl nebija pilnībā iztukšots, Jekelns pavēlēja arī šos ebrejus pārvest uz Rumbulu, kur viņus nogalināja kopā ar Rīgas ebrejiem.[24]Angrick; Klein, Die Endlösung in Riga, lp. 160-1; Ezergailis, The Holocaust in Latvia 1941-1944, lp. 253.
Autore: Katja Wezel
Tulkotājs: Mārtiņš Mintaurs
1964 organisierten Aktivisten der Rigaer jüdischen Gemeinde die Errichtung eines ersten Gedenksteins in Erinnerung an die Opfer der Massenerschießungen von Rumbula. Dieser Stein, der heute seitlich des neuen Denkmals steht, trägt die Aufschrift: “Den Opfern des Faschismus” – auf Lettisch, Russisch und Jiddisch. Wie damals in der Sowjetunion üblich, wurden die jüdischen Opfer nicht explizit erwähnt. Nichtsdestotrotz stellte dieser frühe Gedenkstein eine Besonderheit dar: es war das erste sowjetische Denkmal, das an einem Ort der Verbrechen an der jüdischen Bevölkerung errichtet wurde.
Eine Metallkonstruktion entlang der unmittelbar neben dem Erschießungsort gelegenen, viel befahrenen Hauptstraße von Riga Richtung Daugavpils erregt heute die Aufmerksamkeit und führt die Besucher nach Rumbula: eine Installation von ineinander verwobenen Metallstäben. Die Metallkonstruktion steht laut dem Architekten Rižs symbolisch für die Unmenschlichkeit der nationalsozialistischen Verbrechen.[25]Ojārs Spārītis, Riga’s Monuments and Decorative Sculptures (Rīga: Nacionālais apgāds, 2007), S. 98. Der Weg zum Denkmal wird von zwei gebrochenen Steinen gesäumt, die Informationen über das Denkmal und den Ort auf Hebräisch, Lettisch und Englisch enthalten. Säulen mit Davidsternen und den Jahreszahlen 1941 bis 1944 säumen den Weg bis zur Anhöhe, auf der sich die Gruben und das Menoah-Denkmal befinden.
Im Zentrum des heutigen Denkmals steht eine vom Architekten Sergejs Rižs geschaffene Metallkonstruktion in Gestalt einer vier Meter hohen Menorah.[26]Spārītis, Riga’s Monuments, S. 99. Sie ist umgeben von einem Platz von Steinen, die in Form eines Davidsterns angeordnet sind und die Straßenzüge des Rigaer Ghettos wiedergeben.[27]Latvijas Universitātes Jūdaikas centrs, Rīga, Rumbula. Holokausta memoriālās vietas Latvijā. (2024),http://memorialplaces.lu.lv/memorialas-vietas/riga-un-rigas-rajons/riga-rumbula/ Die lettische Staatspräsidentin Vaira Viķe-Freiberga weihte das Denkmal 2002 ein.[28]“Šo ir piemiņas diena visai Latvijai”, in: Latvijas Vēstnesis, Nr. 176, 3. Dezember 2002. Das Denkmal wurde mit finanzieller Unterstützung lettischen Regierung, Israels, den USA und Deutschlands sowie privater Spenden errichtet.[29]Spārītis, Riga’s Monuments, S. 98.
Am 30. November 2016, dem 75. Jahrestag der ersten Erschießungsaktion von Rumbula organisierte die Direktorin der Žanis Lipke Gedenkstätte, Lolita Tomsone eine Gedenkveranstaltung am zentralen Rigaer Freiheitsdenkmal: Die Teilnehmer, darunter viele Studierende, stellten rund um das Freiheitsdenkmal Kerzen in Erinnerung an die ermordeten Rigaer Jüdinnen und Juden auf.[30]“Laiks beigt dalīgumu ‘savējos’ un ‘citos’. Aicina pieminēt Rumbulas mežā noslepkavotos ebrejus,” in Diena, 30. November 2016, … Continue reading Die Veranstaltung wurde seither alljährlich wiederholt.
Autorin: Katja Wezel
In 1964, activists from the Riga Jewish community organized the erection of the first memorial stone commemorating the victims of the mass shootings in Rumbula. This stone, which today stands to the side of the new memorial, bears the inscription: „To the victims of fascism“ – in Latvian, Russian and Yiddish. As was customary in the Soviet Union at the time, Jewish victims were not explicitly mentioned. Nevertheless, this early memorial stone was unique: it was the first Soviet memorial to be erected at a site of major Nazi atrocities committed against the Jewish population during World War II.
Today, on the busy main road from Riga towards Daugavpils, which is located directly next to the execution site, a metal construction attracts attention and leads visitors to the Rumbula memorial: an installation of interwoven metal rods. According to the architect Sergejs Rižs, the metal construction symbolizes the inhumanity of the Nazi crimes.[31]Ojārs Spārītis, Riga’s Monuments and Decorative Sculptures (Rīga: Nacionālais apgāds, 2007), p. 98. The path to the memorial starts with two broken stones containing information about the memorial and the site in Hebrew, Latvian and English. Pillars with the Star of David and the dates 1941 to 1944 line the path up to the hill where the pits and the main memorial are located.
At the center of today’s main memorial stands a metal construction in the shape of a four-meter-high menorah, created by architect Sergejs Rižs.[32]Spārītis, Riga’s Monuments, p. 99. It is surrounded by a square arranged in the shape of a Star of David, and stones are placed around it representing the streets of the Riga ghetto.[33]Latvijas Universitātes Jūdaikas centrs, Rīga, Rumbula. Holokausta memoriālās vietas Latvijā. (2024),http://memorialplaces.lu.lv/memorialas-vietas/riga-un-rigas-rajons/riga-rumbula/ Latvian President Vaira Vīķe-Freiberga dedicated the memorial in 2002.[34]“Šodien ir piemiņas diena visai Latvijai,” in Latvijas Vēstnesis, Nr. 176, 3 December 2002. The memorial was erected with financial support from the Latvian government, Israel, the USA and Germany as well as private donations.[35]Spārītis, Riga’s Monuments, p. 98.
On 30 November 2016, the 75th anniversary of the first Rumbula shooting, the director of the Žanis Lipke Memorial, Lolita Tomsone, organized a commemorative event at the Freedom Monument in the center of Riga: Participants, including many students, placed candles around the Freedom monument in memory of the murdered Jews of Riga.[36]“Laiks beigt dalīgumu ‘savējos’ un ‘citos’. Aicina pieminēt Rumbulas mežā noslepkavotos ebrejus,” in Diena, 30. November 2016, … Continue reading The event has since then been repeated every year.
Author: Katja Wezel
1964. gadā Rīgas ebreju kopienas aktīvisti organizēja pirmā piemiņas akmens uzstādīšanu masu slepkavībās Rumbulā nogalināto upuru piemiņai. Uz šī akmens, kas tagad atrodas līdzās jaunajam memoriālam, ir uzraksts latviešu, krievu valodā un ivritā: “Fašisma upuriem”. Atbilstoši tolaik Padomju Savienībā pieņemtajai praksei, ebreju upuri netika īpaši izcelti, tomēr šī piemiņas zīme bija unikāla: tas bija pirmais piemineklis PSRS kontrolētajā teritorijā, kas bija veltīts Otrajā pasaules karā nacistu nogalināto ebreju piemiņai.
Mūsdienās masu slepkavības vieta atrodas tieši pie lielā autoceļa no Rīgas uz Daugavpili, šeit uzstādīta kopā savītu metāla stieņu konstrukcija, kas pievērš uzmanību un norāda uz Rumbulas memoriāla vietu. Arhitekts Sergejs Rižs šo konstrukciju veidoja kā nacistu necilvēcīgo noziegumu simbolu.[37]Ojārs Spārītis, Riga’s Monuments and Decorative Sculptures (Rīga: Nacionālais apgāds, 2007), lp. 98. Ceļš uz memoriālu sākas ar diviem sašķeltiem akmeņiem, kas sniedz informāciju par piemiņas vietu jisišu, latviešu un angļu valodā. Ceļu uz memoriāla centru, kur atrodas masu slepkavības apbedījumu vietas, iezīmē betona stabi ar Dāvida zvaigzni un gadskaitļiem 1941 un 1944.
Memoriāla centrā atrodas arhitekta Sergeja Riža veidotā metāla skulptūra: četrus metrus augsts rituālais svečturis – menora.[38]Spārītis, Riga’s Monuments, lp. 99. Apkārt skulptūrai, kas atrodas Dāvida zvaigznes formā veidotā laukumā, atrodas akmeņi. Uz dažiem no tiem iekalti Rīgas geto ielu nosaukumi.(Latvijas Universitātes Jūdaikas centrs, Rīga, Rumbula. Holokausta memoriālās vietas Latvijā. (2024),http://memorialplaces.lu.lv/memorialas-vietas/riga-un-rigas-rajons/riga-rumbula/)) Memoriālu 2002. gadā atklāja Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.[39]“Šodien ir piemiņas diena visai Latvijai,” in Latvijas Vēstnesis, Nr. 176, 3. Decembris 2002. Memoriāla izveidošanu finansiāli atbalstīja Latvijas valdība, Izraēla, ASV un Vācija, kā arī privātie ziedotāji.[40]Spārītis, Riga’s Monuments, p. 98.
2016. gada 30. novembrī, kad apritēja 75 gadi kopš masu slepkavības Rumbulā, Lolita Tomsone, Žaņa Lipkes memoriāla direktore, organizēja piemiņas pasākumu pie Brīvības pieminekļa Rīgas centrā. Šajā pasākumā, kur piedalījās arī daudzi studenti, noslepkavoto Rīgas ebreju piemiņai apkārt Brīvības piemineklim tika noliktas sveces.[41]“Laiks beigt dalīgumu ‘savējos’ un ‘citos’. Aicina pieminēt Rumbulas mežā noslepkavotos ebrejus,” in Diena, 30. November 2016, … Continue reading Kopš tā laika piemiņas pasākums notiek katru gadu.
Autore: Katja Wezel
Tulkotājs: Mārtiņš Mintaurs
| ↑1 | Andrej Angrick; Peter Klein, Die Endlösung in Riga: Ausbeutung und Vernichtung, 1941-1944 (Darmstadt: Wissenschaftliche Buchgesellschaft, 2006), S. 127. |
|---|---|
| ↑2 | Angrick; Klein, Die Endlösung in Riga, S. 139-40. |
| ↑3 | Andrew Ezergailis, The Holocaust in Latvia 1941-1944. The Missing Center (Riga: The Historical Institute of Latvia, 1996), S. 248. |
| ↑4 | Angrick; Klein, Die Endlösung in Riga, S. 143. |
| ↑5 | Frida Michelson, Ich überlebte Rumbula (Hamburg: Europäische Verlagsanstalt, 2020), S. 56-58. |
| ↑6 | Ezergailis, The Holocaust in Latvia 1941-1944, S. 246. |
| ↑7 | Ezergailis, The Holocaust in Latvia 1941-1944, S. 241, 253. |
| ↑8 | Angrick; Klein, Die Endlösung in Riga, S. 160-1; Ezergailis, The Holocaust in Latvia 1941-1944, S. 253. |
| ↑9 | Andrej Angrick; Peter Klein, Die Endlösung in Riga: Ausbeutung und Vernichtung, 1941-1944 (Darmstadt: Wissenschaftliche Buchgesellschaft, 2006), p. 127. |
| ↑10 | Angrick; Klein, Die Endlösung in Riga, pp. 139-40. |
| ↑11 | Andrew Ezergailis, The Holocaust in Latvia 1941-1944. The Missing Center (Riga: The Historical Institute of Latvia, 1996), p. 248. |
| ↑12 | Angrick; Klein, Die Endlösung in Riga, p. 143. |
| ↑13 | Frida Michelson, Ich überlebte Rumbula (Hamburg: Europäische Verlagsanstalt, 2020), pp. 56-58. |
| ↑14 | Ezergailis, The Holocaust in Latvia 1941-1944, p. 246. |
| ↑15 | Ezergailis, The Holocaust in Latvia 1941-1944, p. 241, 253. |
| ↑16 | Angrick; Klein, Die Endlösung in Riga, p. 160-161; Ezergailis, The Holocaust in Latvia 1941-1944, p. 253. |
| ↑17 | Andrej Angrick; Peter Klein, Die Endlösung in Riga: Ausbeutung und Vernichtung, 1941-1944 (Darmstadt: Wissenschaftliche Buchgesellschaft, 2006), lp. 127. |
| ↑18 | Angrick; Klein, Die Endlösung in Riga, lp. 139-40. |
| ↑19 | Andrew Ezergailis, The Holocaust in Latvia 1941-1944. The Missing Center (Riga: The Historical Institute of Latvia, 1996), lp. 248. |
| ↑20 | Angrick; Klein, Die Endlösung in Riga, lp. 143. |
| ↑21 | Frida Michelson, Ich überlebte Rumbula (Hamburg: Europäische Verlagsanstalt, 2020), lp. 56-58. |
| ↑22 | Ezergailis, The Holocaust in Latvia 1941-1944, lp. 246. |
| ↑23 | Ezergailis, The Holocaust in Latvia 1941-1944, lp. 241, 253. |
| ↑24 | Angrick; Klein, Die Endlösung in Riga, lp. 160-1; Ezergailis, The Holocaust in Latvia 1941-1944, lp. 253. |
| ↑25 | Ojārs Spārītis, Riga’s Monuments and Decorative Sculptures (Rīga: Nacionālais apgāds, 2007), S. 98. |
| ↑26 | Spārītis, Riga’s Monuments, S. 99. |
| ↑27, ↑33 | Latvijas Universitātes Jūdaikas centrs, Rīga, Rumbula. Holokausta memoriālās vietas Latvijā. (2024),http://memorialplaces.lu.lv/memorialas-vietas/riga-un-rigas-rajons/riga-rumbula/ |
| ↑28 | “Šo ir piemiņas diena visai Latvijai”, in: Latvijas Vēstnesis, Nr. 176, 3. Dezember 2002. |
| ↑29 | Spārītis, Riga’s Monuments, S. 98. |
| ↑30, ↑36, ↑41 | “Laiks beigt dalīgumu ‘savējos’ un ‘citos’. Aicina pieminēt Rumbulas mežā noslepkavotos ebrejus,” in Diena, 30. November 2016, https://m.diena.lv/raksts/kd/zinas/laiks-beigt-dalijumu-savejos-un-citos-14160807 |
| ↑31 | Ojārs Spārītis, Riga’s Monuments and Decorative Sculptures (Rīga: Nacionālais apgāds, 2007), p. 98. |
| ↑32 | Spārītis, Riga’s Monuments, p. 99. |
| ↑34 | “Šodien ir piemiņas diena visai Latvijai,” in Latvijas Vēstnesis, Nr. 176, 3 December 2002. |
| ↑35, ↑40 | Spārītis, Riga’s Monuments, p. 98. |
| ↑37 | Ojārs Spārītis, Riga’s Monuments and Decorative Sculptures (Rīga: Nacionālais apgāds, 2007), lp. 98. |
| ↑38 | Spārītis, Riga’s Monuments, lp. 99. |
| ↑39 | “Šodien ir piemiņas diena visai Latvijai,” in Latvijas Vēstnesis, Nr. 176, 3. Decembris 2002. |
Visit our digital city tour:
